Mark 12 Cross References - Latvian

¹ Un Viņš iesāka runāt tiem līdzībās: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un apžogoja to ar sētu, un izraka vīna spiedi, un uztaisīja torni, un iznomāja to vīna dārzniekiem, un aizceļoja tālumā. ² Un savā laikā viņš sūtīja pie strādniekiem kalpu, lai saņemtu no strādniekiem vīna dārza augļus. ³ Tie, satvēruši viņu, sita un aizsūtīja tukšā. ⁴ Un atkal viņš sūtīja pie tiem citu kalpu; bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja. ⁵ Un viņš atkal sūtīja citu; un tie to nonāvēja, un vēl citus, no kuriem dažus sita, bet citus nogalināja. ⁶ Vēl viņam bija viens dēls, kas tam bija ļoti mīļš, un beigās viņš to sūtīja pie tiem, sacīdams: mana dēla taču tie kaunēsies. ⁷ Bet vīna dārza strādnieki runāja savā starpā: Šis ir mantinieks; nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! ⁸ Un tie, satvēruši viņu, to nogalināja un izmeta no vīna dārza ārā. ⁹ Ko tad darīs vīna kalna kungs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un savu vīna dārzu izdos citiem. ¹⁰ Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) ¹¹ To Kungs ir darījis; un mūsu acīs tas ir apbrīnošanas cienīgs. ¹² Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja. ¹³ Un tie sūtīja pie Viņa dažus no farizejiem un herodiešiem, lai Viņu pieķertu vārdos. ¹⁴ Tie atnākuši sacīja Viņam: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un neiztopi nevienam, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļus patiesībā; vai pienākas maksāt ķeizaram nodokli, vai lai nemaksājam? ¹⁵ Bet Viņš, pazīdams to viltību, tiem sacīja: Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu! ¹⁶ Un tie atnesa Viņam. Un Viņš sacīja tiem: Kā šis attēls un uzraksts? Tie saka Viņam: Ķeizara. ¹⁷ Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! Un tie brīnījās par Viņu. (Rom 13,7) ¹⁸ Un saduceji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, nāca pie Viņa un jautāja Viņam, sacīdami: ¹⁹ Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam brālis mirst un atstāj sievu, bet bērnus neatstāj, tad lai tā brālis precē viņa sievu un rada brālim pēcnācējus. ²⁰ Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apprecēja sievu un, neatstājis pēcnācējus, nomira. ²¹ Un otrs apprecēja viņu; un arī tas, neatstājis pēcnācējus, nomira. Tāpat arī trešais. ²² Līdzīgā kārtā viņu apprecēja visi septiņi, bet pēcnācējus neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva. ²³ Tad nu augšāmceļoties, kad viņi augšāmcelsies, kuram no viņiem šī sieva piederēs, jo septiņiem tā bijusi sieva? ²⁴ Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vai jūs nemaldāties, nepazīdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku? ²⁵ Jo kad tie no miroņiem augšāmcelsies, viņi nedz precēsies, nedz taps precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. ²⁶ Bet par mirušajiem, ka viņi celsies augšām, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, kā Dievs tam pie ērkšķu krūma runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs? ²⁷ Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Un tā jūs ļoti maldāties. ²⁸ Un pienāca viens no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies viņu sarunā, un, redzēdams to, ka Viņš labi tiem atbildējis, jautāja Viņam: Kurš ir no visiem augstākais bauslis? ²⁹ Bet Jēzus atbildēja viņam: Augstākais bauslis no visiem ir: klausies, Izraēl, Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs. ³⁰ Un tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis! ³¹ Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cita baušļa, lielāka par šo, vairs nav. (3.Moz.19,18; Mt.22,39; Rom.13,9; Gal.5,14; Jēk.2,8) ³² Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: Labi, Mācītāj! Tu patiesību teici, ka viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien. ³³ Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem. ³⁴ Bet Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbildējis, sacīja viņam: Tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt. ³⁵ Un Jēzus, mācīdams svētnīcā, atbildēja un sacīja: Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? ³⁶ Jo pats Dāvids, Svētā Gara apgaismots, saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. ³⁷ Taču pats Dāvids sauc Viņu par Kungu, un kā tad Tas ir viņa dēls? Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. ³⁸ Un Viņš savā mācībā sacīja tiem: Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt garos svārkos un saņemt sveicinājumus tirgus laukumos, ³⁹ Un sinagogās sēdēt goda vietās, un pirmajās vietās mielastos, ⁴⁰ Kas garu lūgšanu iemesla dēļ aprij atraitņu namus; šie saņems smagāku sodu. ⁴¹ Un Jēzus, sēdēdams iepretim upuru lādei, redzēja, ka ļaudis meta naudu upuru lādē; un daudzi bagātie meta daudz. ⁴² Bet viena nabaga atraitne atnākusi iemeta divas artavas, kas ir viens kvadrants, ⁴³ Un Viņš, pieaicinājis savus mācekļus, tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne vairāk iemetusi nekā visi, kas upuru lādē tika metuši. ⁴⁴ Jo visi meta no tā, kas viņiem bija lieks, bet šī upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, - visu savu uzturu.

¹⁰ Un Viņa mācekļi piegājuši sacīja Viņam: Kāpēc Tu tiem runā līdzībās? ¹¹ Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. ¹² Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. ¹³ Tāpēc es runāju viņiem līdzībās, jo tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot. ¹⁴ Un izpildīsies viņos Isaja pravietojums, kas saka: ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaredzēsiet. ¹⁵ Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi grūti dzird, un savas acis viņi aizver, lai acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus izdziedinātu.

³⁴ Šo visu Jēzus runāja ļaudīm līdzībās; un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja nekā, ³⁵ Lai piepildītos, ko pravietis priekšsludinājis, sacīdams: Es atdarīšu savu muti līdzībās, atklāšu to, kas no pasaules radīšanas bija apslēpts.

²⁸ Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā!

¹⁴ Tas tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.

² Un Viņš tos daudz mācīja līdzībās; un savā mācībā sacīja tiem:

¹¹ Un Viņš tiem sacīja: Jums ir dots saprast Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ir ārā, tas viss notiek līdzībās, ¹² Ka tie skatīdamies skatās, bet neredz, un klausīdamies dzird, bet nesaprot, ka tie neatgriežas, un grēki tiem netiek piedoti. (Is. 6,9; Mt.13,14; Jņ.12,40; Apd.28,26; Rom.11,8) ¹³ Un Viņš tiem sacīja: Jūs nesaprotat šo līdzību? Kā tad jūs sapratīsiet visas līdzības?

³³ Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast. ³⁴ Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu.

¹ Un Viņš iesāka runāt tiem līdzībās: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un apžogoja to ar sētu, un izraka vīna spiedi, un uztaisīja torni, un iznomāja to vīna dārzniekiem, un aizceļoja tālumā. ² Un savā laikā viņš sūtīja pie strādniekiem kalpu, lai saņemtu no strādniekiem vīna dārza augļus. ³ Tie, satvēruši viņu, sita un aizsūtīja tukšā. ⁴ Un atkal viņš sūtīja pie tiem citu kalpu; bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja. ⁵ Un viņš atkal sūtīja citu; un tie to nonāvēja, un vēl citus, no kuriem dažus sita, bet citus nogalināja. ⁶ Vēl viņam bija viens dēls, kas tam bija ļoti mīļš, un beigās viņš to sūtīja pie tiem, sacīdams: mana dēla taču tie kaunēsies. ⁷ Bet vīna dārza strādnieki runāja savā starpā: Šis ir mantinieks; nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! ⁸ Un tie, satvēruši viņu, to nogalināja un izmeta no vīna dārza ārā. ⁹ Ko tad darīs vīna kalna kungs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un savu vīna dārzu izdos citiem. ¹⁰ Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) ¹¹ To Kungs ir darījis; un mūsu acīs tas ir apbrīnošanas cienīgs. ¹² Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja.

³⁴ Tas ir tā: cilvēks, aizceļodams tālumā, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu pār katru darbu, un durvju sargam pavēlēja būt nomodā.

¹⁰ Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

⁶ Un Viņš sacīja tiem šo līdzību: Kādam bija vīģes koks, iestādīts paša vīna dārzā; un viņš nāca un meklēja tanī augļus, bet neatrada. ⁷ Tad viņš sacīja vīna dārza kopējam: Lūk, jau trešo gadu nāku meklēt augļus šai vīģes kokā, bet neatrodu. Tāpēc nocērt to, lai tas neaizņem zemi! ⁸ Bet tas atbildēja viņam, sacīdams: Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus, ⁹ Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to.

¹³ Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.

¹² Viņš sacīja: Kāds dižciltīgs cilvēks aizgāja tālās zemēs, lai iegūtu sev valsti un atgrieztos atpakaļ.

⁹ Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku. ¹⁰ Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. ¹¹ Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. ¹² Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā. ¹³ Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. ¹⁴ Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! ¹⁵ Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? ¹⁶ Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt! ¹⁷ Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? ¹⁸ Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) ¹⁹ Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.

⁹ Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu?

¹ Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir kopējs. ² Viņš nocērt no manis ikkatru zaru, kas nenes augļus, un ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus. ³ Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu. ⁴ Palieciet manī, un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliksiet manī. ⁵ Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt. ⁶ Ja kas manī nepaliek, to kā zaru izmet ārā; un tas sakalst, un to paņem un iemet ugunī, un tas sadeg. ⁷ Ja jūs paliksiet manī, un mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs vēlēsieties un lūgsiet, tas jums notiks. ⁸ Ar to mans Tēvs tiek pagodināts, ja jūs nesat daudz augļu un kļūstat mani mācekļi.

³⁸ Viņš ir tas, kas draudzes vidū tuksnesī bija kopā ar eņģeli, kas runāja viņam Sinaja kalnā, un bija pie mūsu tēviem, un saņēma dzīvības vārdus, lai tos nodotu mums.

⁴⁶ Tas iemantoja žēlastību pie Dieva un lūdza, lai viņš atrastu mājokli Jēkaba Dievam. ⁴⁷ Tad Salomons uzcēla Viņam namu.

¹ Kāda tad jūdiem priekšrocība vai kāds labums no apgraizīšanas? ² Katrā ziņā daudz! Vispirms tas, ka viņiem uzticēti Dieva apsolījumi.

⁴ Kuri ir izraēlieši, kam pieder pieņemto bērnu tiesības un godība, un derība, un bauslība, un dievkalpojumi, un apsolījumi, ⁵ Un tēvi, un no kuriem pēc miesas cēlies Kristus, kas mūžīgi ir augsti teicams Dievs. Amen.

¹⁷ Bet ja daži zari nolauzti un tu, meža olīvkoka atvase, esi uzpotēta to vietā un esi kļuvusi olīvkoka saknes un sulas līdzdalībniece, ¹⁸ Tad nelielies zaru priekšā! Bet ja lielies, tad zini, ka ne tu nes sakni, bet sakne tevi! ¹⁹ Tu varbūt sacīsi: Zari tika nolauzti, lai mani uzpotētu. ²⁰ Labi! Tie nolauzti neticības dēļ, bet tu stāvi, pateicoties ticībai; neesi augstprātīgs, bet bijīgs! ²¹ Jo ja Dievs nav saudzējis dabiskos zarus, tad taču arī tevi nesaudzēs. ²² Tāpēc vēro Dieva labumu un bardzību: bardzību pret tiem, kas krituši, bet pret sevi Dieva labumu, ja tu labajā pastāvēsi, citādi arī tevi nocirtīs. ²³ Bet arī tie tiks uzpotēti, ja viņi nepaliks savā neticībā, jo Dievs ir spējīgs viņus atkal uzpotēt. ²⁴ Jo ja tu esi nocirsts no meža olīvkoka, kam pēc dabas piederi, un pret dabu uzpotēts labajam olīvkokam, tad jo vairāk tie, kas attiecīgi savai dabai tiek uzpotēti savam olīvkokam.

³⁴ Kad augļu laiks tuvojās, viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.

⁴⁸ Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.

¹⁰ Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā.

¹ Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem.

³⁴ Lūk, tāpēc es sūtu praviešus un gudros, un rakstu mācītājus; un dažus no viņiem jūs nogalināsiet un sitīsiet krustā, un dažus šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet no vienas pilsētas uz otru, ³⁵ Lai uz jums nāktu visas taisnīgās asinis, kas izlietas virs zemes, sākot ar taisnīgā Ābela asinīm līdz Zaharija, Barahija dēla, asinīm, ko jūs nogalinājāt starp svētnīcu un altāri. ³⁶ Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi. ³⁷ Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji!

⁴⁷ Bēdas jums, kas ceļat praviešiem pieminekļus, bet jūsu tēvi viņus nogalināja! ⁴⁸ Patiesi jūs apliecināt, ka jūs piekrītat savu tēvu darbiem, jo tie viņus nogalināja, bet jūs ceļat tiem pieminekļus. ⁴⁹ Tāpēc arī Dieva gudrība sacīja: Es sūtīšu viņiem praviešus un apustuļus; un no tiem viņi dažus nogalinās un vajās, ⁵⁰ Lai visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules radīšanas, tiktu pieprasītas no šīs cilts, ⁵¹ Sākot ar Ābela asinīm, līdz Zaharija asinīm, kas gāja bojā starp altāri un svētnīcu. Tās, es jums saku, tiks pieprasītas no šīs cilts.

³³ Tomēr man šodien un rīt, un nākošajā dienā jābūt ceļā, jo nepiedienas pravietim ārpus Jeruzalemes iet bojā. ³⁴ Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju savākt tavus bērnus, kā putns savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu to negribēji!

¹⁰ Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. ¹¹ Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. ¹² Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā.

⁵² Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas iepriekš pasludināja Taisnīgā atnākšanu. Viņa nodevēji un slepkavas jūs esat tagad kļuvuši;

¹⁵ Kas nonāvēja Kungu Jēzu un praviešus, kas arī mūs vajāja; bet Dievam tie nepatīk, un viņi ir naidā ar visiem cilvēkiem.

³⁶ Vēl citi izcieta izsmieklu šaustīšanu, pat arī važas un cietumu. ³⁷ Tie tika akmeņiem nomētāti, sazāģēti, kārdināti, mira zobena nonāvēti, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, ciezdami trūkumu, apspiesti, mocīti;

¹² Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs! Tā viņi ir vajājuši praviešus, kas dzīvoja pirms jums.

³⁵ Bet strādnieki, sagrābuši viņa kalpus, vienu šaustīja, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. ³⁶ Atkal viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā pirmo reizi; un tie darīja ar viņiem tāpat.

⁶ Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja.

³⁷ Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji!

¹³ Bet es jums saku, ka arī Elijs ir nācis, un tie viņam darīja, ko gribēdami, kā par to rakstīts.

²² Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. ²³ Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem.

³⁶ Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!

²³ Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums.

¹⁷ Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

²⁷ Mans Tēvs man visu atdevis. Un neviens nepazīst Dēlu kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu kā tikai Dēls, un kam Dēls grib to atklāt.

⁵ Viņam vēl runājot, lūk, spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet!

⁶³ Bet Jēzus klusēja. Un augstais priesteris sacīja Viņam: Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, lai Tu mums sacītu, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?

¹¹ Un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls; pie Tevis man labpatikšana.

⁷ Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu!

²² Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!

³⁵ Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!

¹⁴ Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības.

¹⁸ Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.

³⁴ Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.

⁴⁹ Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš.

¹⁶ Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. ¹⁷ Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta. ¹⁸ Kas uz Viņu tic, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas tāpēc notiesāts, ka netic Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam.

³⁵ Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā.

²³ Lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis.

¹ Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. ² Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.

⁶ Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu. (Ps 97)

⁹ Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.

¹¹ Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums devis mūžīgo dzīvi, un šī dzīve ir Viņa Dēlā. ¹² Kam Dēls ir, tam ir dzīvība; kam Dēla nav, tam dzīvības nav.

⁹ Un viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami: Kungs, Tu esi cienīgs saņemt grāmatu un noņemt tās zīmogus, jo Tu tiki nonāvēts un mūs no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām atpirki Dievam ar savām asinīm. ¹⁰ Un Tu mūs padarīji par valdniekiem un priesteriem Dieva priekšā, un mēs valdīsim virs zemes. ¹¹ Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu apkārt tronim un dzīvniekiem, un sentēviem, un viņu skaits bija tūkstošu tūkstoši, ¹² Kas sauca skaļā balsī: Jērs, ko nonāvēja, ir cienīgs saņemt varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību. ¹³ Un visu radību, kas debesīs un virs zemes, un apakšzemē, un kas jūrā, un kas tanī, es dzirdēju visus sakām: Tam, kas sēd tronī, un Jēram lai ir svētība un gods, un slava, un vara mūžīgi mūžos!

³ Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. ⁴ Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. ⁵ Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: ⁶ Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu. ⁷ Tad Herods, slepeni pieaicinājis gudros, rūpīgi iztaujāja viņus par zvaigznes laiku, kas bija parādījusies tiem. ⁸ Un, sūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: Ejiet un rūpīgi iztaujājiet par Bērnu, un, kad jūs atradīsiet, ziņojiet man, lai arī es aizgājis pielūdzu Viņu! ⁹ Šie, uzklausījuši ķēniņu, aizgāja. Un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja tiem pa priekšu, līdz atnākusi apstājās augšā, kur atradās Bērns. ¹⁰ Bet viņi, ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā. ¹¹ Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres. ¹² Un viņi, sapnī saņēmuši atbildi neatgriezties pie Heroda, pa citu ceļu aizgāja savā zemē. ¹³ Kad viņi bija aizgājuši, lūk, tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī, sacīdams: Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai!

¹⁶ Tad Herods, redzēdams, ka viņu gudrie izsmējuši, ļoti dusmojās, aizsūtīja un nogalināja visus bērnus, kuri bija Betlēmē un visā tās apkārtnē, sākot ar diviem gadiem un jaunākus, saskaņā ar laiku, kādu viņš iztaujāja gudrajiem.

¹² Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja.

⁴⁷ Tad augstie priesteri un farizeji sasauca tiesas sēdi un runāja: Ko mums darīt, jo šis Cilvēks dara daudz brīnumu? ⁴⁸ Ja mēs Viņu tā atstāsim, tad visi ticēs uz Viņu; un romieši atnāks un atņems mūsu zemi un tautu. ⁴⁹ Bet viens no viņiem, Kaifa vārdā, būdams augstais priesteris tanī gadā, sacīja viņiem: Jūs neko nezināt. ⁵⁰ Un neapsverat, ka jums labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta iet bojā.

²³ To jūs pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzes nodevāt un ar noziedznieku rokām piekalāt krustā, un nonāvējāt.

²⁸ Sacīdams: Mēs jums stingri pavēlējām nemācīt šinī vārdā. Un jūs, lūk, piepildāt Jeruzalemi ar savu mācību un gribat šī Cilvēka asinis saukt pār mums.

²⁷ Jo Jeruzalemes iedzīvotāji un viņu priekšnieki, Viņu neatzīdami un notiesādami, izpildīja praviešu vārdus, kas katrā sabatā tiek lasīti. ²⁸ Un tie, nekādu nāves vainu pie Viņa neatraduši, prasīja Pilātam, lai Viņu nonāvētu.

³³ Klausieties citu līdzību! Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā.

³⁹ Un tie sagrāba viņu, izmeta no vīna dārza ārā un nogalināja.

¹⁵ Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs?

¹¹ Jo kuru dzīvnieku asinis augstais priesteris ienes vissvētākajā vietā, to miesas tiek sadedzinātas ārpus nometnes. ¹² Tāpēc arī Jēzus, lai ar savām asinīm svētdarītu tautu, cieta ārpus vārtiem. ¹³ Iziesim tad arī mēs pie Viņa ārpus nometnes, nesdami Viņa pazemošanu!

⁹ Un nesakiet: Ābrahams ir mūsu tēvs, jo es jums saku, ka Dieva varā ir no šiem akmeņiem radīt Ābrahama dēlus; ¹⁰ Jo cirvis jau pielikts pie koku saknēm. Tātad katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. ¹¹ Jo es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. ¹² Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.

¹¹ Bet es jums saku, ka daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un novietosies ar Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu debesu valstībā. ¹² Bet valstības bērni tiks izmesti ārējā tumsā; tur būs raudāšana un zobu griešana. ¹³ Un Jēzus sacīja virsniekam: Ej, lai notiek tev, kā tu esi ticējis! Un tanī pat stundā kalps kļuva vesels.

⁴⁵ Tad viņš aiziet un paņem līdz septiņus garus, kas ļaunāki par viņu; un iegājuši tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējais stāvoklis kļūst ļaunāks nekā pirmais. Tā tas notiks arī šai ļaunajai ciltij.

⁴⁰ Bet kad vīna dārza kungs atnāks, ko viņš darīs ar strādniekiem? ⁴¹ Tie sacīja Viņam: Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un savu vīna dārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas atdos viņam augļus īstajā laikā.

⁴³ Tāpēc es jums saku, ka Dieva valstība tiks jums atņemta un dota tautai, kas nes tās augļus.

⁷ Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu.

³⁴ Lūk, tāpēc es sūtu praviešus un gudros, un rakstu mācītājus; un dažus no viņiem jūs nogalināsiet un sitīsiet krustā, un dažus šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet no vienas pilsētas uz otru, ³⁵ Lai uz jums nāktu visas taisnīgās asinis, kas izlietas virs zemes, sākot ar taisnīgā Ābela asinīm līdz Zaharija, Barahija dēla, asinīm, ko jūs nogalinājāt starp svētnīcu un altāri. ³⁶ Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi. ³⁷ Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji! ³⁸ Lūk, jūsu māja tiek jums atstāta postā!

²⁷ Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā!

⁴¹ Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams: ⁴² Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm: ⁴³ Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm; ⁴⁴ Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu.

¹⁵ Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? ¹⁶ Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt!

⁴⁶ Tad Pāvils un Barnaba vaļsirdīgi pateica: Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt, bet tā kā jūs to atmetāt un sevi uzskatāt par mūžīgās dzīves necienīgiem, tad, lūk, mēs griežamies pie pagāniem. ⁴⁷ Jo tā Kungs mums pavēlējis: Es Tevi nolikšu pagāniem par gaismu, lai Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam. (Is.49,6) ⁴⁸ Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un godināja Kunga vārdu; un tie, kas mūžīgai dzīvei bija izredzēti, ticēja.

²³ Tad daudzi, noteikuši viņam dienu, ieradās viņa mājoklī. Viņš tiem no agra rīta līdz vakaram izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem. ²⁴ Un citi ticēja tam, kas tika runāts, bet citi neticēja. ²⁵ Viņu starpā nebija vienprātības. Viņi aizgāja, kad Pāvils sacīja šo vienu vārdu: Svētais Gars pareizi runājis mūsu tēviem caur pravieti Isaju, ²⁶ Sacīdams: Ej pie šīs tautas un saki viņiem: ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, skatīdamies jūs skatīsieties un neredzēsiet. ²⁷ Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm tiem grūti dzirdēt, un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm tie neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu, un neatgrieztos, un es tos neizdziedinātu. (Is.6,9-10; Mt.13,14-15) ²⁸ Tad lai jums tas zināms, ka Dievs pagāniem sūtījis pestīšanu un tie to dzirdēs.

³⁰ Ko tad lai sakām? Pagāni, kas necentās pēc attaisnošanas, iemantoja attaisnošanu, proti, attaisnošanu, kas iziet no ticības. ³¹ Turpretī Izraēlis, kas dzinās pēc attaisnošanas likuma, attaisnošanu likumā nesasniedza. ³² Kāpēc? Tāpēc, ka nemeklēja ticībā, bet ar darbiem; viņi atsitās pret piedauzības akmeni, ³³ Kā rakstīts: Lūk, es nolieku Sionā piedauzības akmeni un apgrēcības klinti, un katrs, kas uz Viņu tic, kaunā nepaliks. (Is 8,14; 23,16)

²⁰ Bet Isajs uzdrošinās sacīt: Tie, kas mani nemeklēja, atrada mani; es atklāti parādījos tiem, kas pēc manis nevaicāja. (Is 65,1)

³ Bet Viņš sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas bija ar viņu, kad tas bija izsalcis?

⁴ Viņš atbildēja un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos radīja vīrieti un sievieti?

¹⁶ Un tie sacīja Viņam: Vai tu dzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus sacīja viņiem: Jā gan, bet vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērnu un zīdaiņu mutēm Tu sev sagādāji godu?

⁴² Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: Akmens, kuru cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens? To Kungs darījis, un tas ir brīnums mūsu acīs.

³¹ Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka:

²⁵ Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija?

²⁶ Bet par mirušajiem, ka viņi celsies augšām, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, kā Dievs tam pie ērkšķu krūma runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs?

¹⁴ Bet kad redzēsiet izpostīšanas negantību esam, kur nevajag, kas to lasa, lai saprot! - tad, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos!

³ Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis?

¹⁷ Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? ¹⁸ Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

¹¹ Viņš ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni; (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Mk.12,10; Lk.20,17; Rom.9,33) ¹² Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.

³³ Kā rakstīts: Lūk, es nolieku Sionā piedauzības akmeni un apgrēcības klinti, un katrs, kas uz Viņu tic, kaunā nepaliks. (Is 8,14; 23,16)

²⁰ Kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus. ²¹ Katra uz Viņa celtā celtne izaug par svētu templi Kungā. ²² Viņā arī jūs Garā tiekat uzcelti par Dieva mājokli.

⁷ Un jums, kas ticat, ir gods, bet neticīgajiem šis akmens, ko cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens (Ps 117,22) ⁸ Un piedauzības akmens, un apgrēcības klints tiem, kuriem vārds ir piedauzība, un tie netic. Tas viņiem arī lemts.

¹² Un visi pārsteigti brīnījās, viens otram sacīdami: Ko tas nozīmē?

³² Šo Jēzu Dievs cēla augšām, tam mēs visi esam liecinieki. ³³ Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva saņēmis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlēja to, ko jūs redzat un dzirdat. ³⁴ Jo Dāvids neuzgāja debesīs, bet pats sacīja: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, ³⁵ Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. (Ps.109,1) ³⁶ Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.

¹² To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā? ¹³ Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs pagodināja savu Dēlu Jēzu, ko jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kad tas nolēma Viņu atbrīvot. ¹⁴ Svēto un Taisnīgo jūs noliedzāt un lūdzāt, lai jums dod slepkavu. ¹⁵ Un dzīvības devēju jūs nonāvējāt, bet Dievs Viņu uzmodināja no miroņiem. Tam mēs esam liecinieki. ¹⁶ Un ticības dēļ Viņa vārdam šo, kuru jūs redzat un pazīstat, Viņa vārds stiprināja; un ticība, kas no Viņa ir, dāvāja tam pilnīgu veselību visu jūsu priekšā.

⁴⁰ Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: ⁴¹ Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs.

⁸ Man, no visiem svētajiem vismazākajam, ir dota šī žēlastība pasludināt pagāniem neizdibināmo Kristus bagātību, ⁹ Un apgaismot visus, kā izpildās noslēpums, kas no mūžiem bija apslēpts pie Dieva, kas visu radījis, ¹⁰ Lai Dieva daudzveidīgā gudrība caur Baznīcu kļūtu zināma varām un spēkiem debesīs ¹¹ Saskaņā ar mūžīgo lēmumu, ko Viņš piepildīja mūsu Kungā Jēzū Kristū.

²⁷ Dievs viņiem gribēja darīt zināmu, cik bagāta ir šī noslēpuma godība starp pagāniem; un tas ir Kristus, godības cerība jūsos.

¹⁶ Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums. Tas ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.

²⁶ Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti.

⁴⁵ Un kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Viņš par tiem runāja. ⁴⁶ Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet bijās no ļaudīm, jo tie saskatīja Viņā pravieti.

²² Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.

¹⁸ To dzirdot, augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nonāvēt, bet baidījās Viņa, jo viss ļaužu pulks brīnījās par Viņa mācību.

³² Ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, mums jābaidās no tautas, jo visi par Jāni domāja, ka viņš patiesi ir pravietis.

⁶ Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.

¹⁹ Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.

²⁵ Tad daži no jeruzlemiešiem sacīja: Vai šis nav Tas, ko meklē nonāvēt?

³⁰ Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens Viņam rokas nepielika, jo vēl Viņa stunda nebija pienākusi.

⁴⁴ Un daži no tiem gribēja Viņu apcietināt, bet rokas neviens Viņam nepielika.

⁶ Viņš tiem sacīja: Uzmanieties un sargieties no farizeju un saduceju rauga.

¹⁵ Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. ¹⁶ Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu. ¹⁷ Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē? ¹⁸ Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? ¹⁹ Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju. ²⁰ Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? ²¹ Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! ²² Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.

⁶ Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt.

¹⁵ Un Viņš tiem piekodināja un sacīja: Skatieties un sargieties no farizeju rauga un Heroda rauga!

⁵⁴ Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.

²⁰ Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai. ²¹ Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu; ²² Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē? ²³ Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt? ²⁴ Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara! ²⁵ Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! ²⁶ Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa.

²⁵ Viņš atbildēja: Jā gan! Un kad viņš iegāja namā, to sastapa Jēzus un sacīja: Sīman, kā tev šķiet? No kā zemes ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem dēliem, vai svešiniekiem? ²⁶ Bet viņš atbildēja: No svešiniekiem. Jēzus sacīja viņam: Tātad dēli brīvi. ²⁷ Bet lai mēs viņus neievestu apgrēcībā, ej uz jūru, iemet makšķeri un to zivi, kura pirmā pieķersies, izvelc; un tu, atdarījis tās muti, atradīsi stateru; ņem to un dod viņiem par mani un sevi!

¹⁷ Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?

⁴⁵ Un kad Viņš atnāca, tas tūliņ, piegājis pie Viņa, sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu.

²² Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē?

² Un tie sāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: Mēs atradām, ka Viņš jauc mūsu tautu un ka Viņš aizliedz ķeizaram maksāt nodokļus un saka, ka Viņš ir Kristus - Karalis.

¹⁸ Kas runā pats no sevis, tas meklē sev godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav.

⁶ Tāpēc jūs arī maksājat nodokļus, jo viņi, būdami Dieva kalpi, kalpo šim nolūkam.

² Jo ja es jūs apbēdinu, tad kas mani iepriecinās, ja ne tas, ko es apbēdināju?

¹⁷ Mēs neviltojam Dieva vārdu kā daudzi citi, bet mēs runājam no skaidras sirds kā no Dieva, - Dieva priekšā, Kristus vārdā.

¹ Tādēļ mēs nepagurstam, atrazdamies šinī kalpošanā, jo žēlsirdība mums to uzticējusi.

¹¹ Tātad, pazīdami bijību pret Kungu, mēs pārliecinām cilvēkus. Bet Dievs mūs pazīst, un es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņas mūs pazīst.

¹⁶ Tāpēc no šī brīža mēs neviena nepazīstam miesīgi; un ja mēs Kristu esam pazinuši miesīgi, tad tagad vairs tā nepazīstam.

¹⁰ Vai es meklēju cilvēku vai Dieva labvēlību? Vai es cenšos cilvēkiem izpatikt? Ja es arī tagad cilvēkiem izpatiktu, tad es nebūtu Kristus kalps.

⁶ Bet tie, kas bija ievērojami (kādi viņi agrāk bijuši, tas man vienalga, Dievs cilvēka ārieni neievēro), pat ievērojamākie man nekā neuzlika.

¹¹ Bet kad Kēfa nonāca Antiohijā, es atklāti viņam pretojos, jo viņš bija peļams, ¹² Tāpēc ka, iekams daži no Jēkaba nebija nākuši, viņš ēda reizē ar pagāniem, bet kad tie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem. ¹³ Arī pārējie jūdi piekrita viņa divkosībai, tā ka šī izlikšanās arī Barnabu aizrāva līdz ar viņiem. ¹⁴ Bet es, redzēdams, ka viņi dara nepareizi un nesaskanīgi ar evaņģēliju, sacīju Kēfam visu klātbūtnē: Ja tu, būdams jūds, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tad tu spied pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?

⁴ Bet Dievs mūs atradis cienīgus, lai uzticētu mums evaņģēliju. Tādēļ mēs sludinām, izpatikdami ne cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.

¹⁸ Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt?

² Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas?

²³ Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt?

²⁴ Bet pats Jēzus viņiem neuzticējās, jo Viņš visus pazina. ²⁵ Un Viņam nebija vajadzības, lai kāds liecinātu par cilvēku, jo pats zināja, kas ir cilvēkā.

¹⁷ Un trešo reizi Viņš tam sacīja: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Pēteris noskuma, tāpēc ka Viņš trešo reizi tam sacīja: Vai tu mani mīli? Un tas Viņam sacīja: Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš tam sacīja: Gani manas avis!

⁹ Tad Pēteris teica viņai: Kāpēc jūs esat vienojušies kārdināt Kunga garu? Lūk, to kājas ir pie durvīm, kas apbedīja tavu vīru, un viņi aiznesīs arī tevi.

⁹ Un nekārdināsim Kristu, kā daži no tiem kārdinājuši, un viņi gāja bojā no čūskām.

¹³ Un Viņa vaiga priekšā nav apslēpts neviens radījums, bet Viņa acīm viss ir kails un atklāts; mums jādod Viņam norēķins.

²³ Un viņas bērnus nonāvēšu, un visas baznīcas zinās, ka es tas esmu, kas pārbauda nieres un sirdis; un es došu jums katram saskaņā ar jūsu darbiem. Bet es saku jums

¹⁹ Bet stiprais Dieva pamats pastāv, kam šāds zīmogs: Kungs pazīst savējos; un: ikkatrs, kas piesauc Kunga vārdu, lai atturas no netaisnības!

¹² Kas uzvarēs, to es darīšu par balstu sava Dieva svētnīcā, un viņš no tās vairs neizies; un es rakstīšu tanī sava Dieva vārdu un savas Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes, vārdu, kas nonāk no debesīm, no mana Dieva, un savu jauno vārdu.

³³ Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību.

⁴⁶ Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.

³⁰ Un tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis!

¹⁹ Tad Pēteris un Jānis tiem atbildēja, sacīdami: Spriediet, vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? ²⁰ Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.

¹³ Un nedodiet arī savus locekļus grēkam kā netaisnības ieročus, bet atdodiet sevi, kas no mirušajiem kļuvuši dzīvi, Dievam un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam!

¹ Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums!

⁷ Tātad atdodiet katram, kas kam pienākas: nodokli, kam pienākas nodoklis; muitu, kam pienākas muita; bijību, kam nākas bijība; godu, kam nākas gods!

¹⁹ Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis; arī jūs paši neesat savi. ²⁰ Jo jūs esat atpirkti par dārgu maksu. Pagodiniet un nesiet Dievu savā miesā!

²⁴ Bet ja, visiem pravietojot, ienāktu neticīgais vai nepratējs, un visi viņu pārliecinātu, visi viņu pārbaudītu, ²⁵ Viņa sirds noslēpumi tiktu atklāti, tad viņš, uz sava vaiga nokritis, pielūgs Dievu un pasludinās, ka jūsos patiesi ir Dievs.

¹⁴ Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši. ¹⁵ Bet par visiem mira Kristus, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev, bet Tam, kas par viņiem miris un augšāmcēlies.

¹⁷ Visus godājiet, mīliet brāļus, bīstieties Dieva, godājiet ķēniņu!

²³ Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, ²⁴ Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! ²⁵ Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim. ²⁶ Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam. ²⁷ Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva. ²⁸ Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi? ²⁹ Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku. ³⁰ Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs. ³¹ Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka: ³² Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. ³³ Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību.

²⁷ Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam, ²⁸ Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! ²⁹ Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. ³⁰ Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. ³¹ Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. ³² Beigās pēc visiem nomira sieva. ³³ Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva? ³⁴ Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti. ³⁵ Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. ³⁶ Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni. ³⁷ Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. ³⁸ Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo. ³⁹ Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici. ⁴⁰ Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.

¹ Kamēr viņi runāja tautai, pienāca priesteri, svētnīcas pārvalde un saduceji, ² Kas bija sarūgtināti par to, ka viņi mācīja tautu un sludināja augšāmcelšanos no miroņiem caur Jēzu.

⁶ Bet Pāvils, zinādams, ka viena daļa ir saduceji un otra - farizeji, sauca augstajā tiesā: Vīri, brāļi! Es esmu farizejs un farizeju dēls; mani tiesā cerības dēļ un mirušo augšāmcelšanās dēļ. ⁷ Kad viņš to pateica, izcēlās nesaskaņas farizeju un saduceju starpā, un pūlis sašķēlas. ⁸ Jo saduceji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst. ⁹ Tad izcēlās liela kliegšana. Daži no farizejiem cēlās un strīdējās, sacīdami: Mēs nekā ļauna pie šī cilvēka neatrodam. Kas tad, ja gars vai eņģelis viņam runājis?

¹³ Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. ¹⁴ Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. ¹⁵ Ja nav mirušo augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis. ¹⁶ Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. ¹⁷ Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos. ¹⁸ Tad arī tie, kas aizmiguši Kristū, ir pazuduši.

¹⁸ Kas atkrituši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās jau esot notikusi, un tā sagrozot dažos ticību.

²⁵ Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim. ²⁶ Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam. ²⁷ Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva. ²⁸ Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi?

²⁹ Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. ³⁰ Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. ³¹ Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. ³² Beigās pēc visiem nomira sieva. ³³ Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva?

²⁹ Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku.

²⁷ Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams. (Mt.19,26)

³⁷ Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.

³⁹ Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos ir mūžīgā dzīvība; un tie ir, kas liecina par mani.

⁹ Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties.

¹¹ Šie bija cildenāki nekā tesalonīķieši. Viņi visai labprātīgi uzņēma vārdu, pētīdami ik dienas Rakstus, vai tas tā ir.

⁴ Jo viss, kas ir uzrakstīts, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs pacietībā un Rakstu iepriecinājumā smeltos cerību.

¹⁹ Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.

²¹ Viņš pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj pakārtot sev visu.

¹⁵ Bet tu taču no bērnības zini Svētos Rakstus: tie spēj tevi pamācīt pestīšanai caur ticību uz Kristu Jēzu. ¹⁶ Katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, ¹⁷ Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un katram labam darbam sagatavots.

³⁰ Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs.

³⁵ Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. ³⁶ Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni.

⁴² Tā arī augšāmcelšanās no miroņiem. Sēts tiek iznīcībā, augšāmcelsies neiznīcībā. ⁴³ Sēts tiek negodā, augšāmcelsies godībā; sēts top nespēkā, augšāmcelsies spēkā. ⁴⁴ Sēta top dabīga miesa, augšāmcelsies garīga miesa. Ja ir dabīga miesa, tad ir arī garīga, kā tas rakstīts: ⁴⁵ Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams - atdzīvinātājs Gars. ⁴⁶ Bet pirms nekā garīgais, ir dabīgais, pēc tam garīgais. ⁴⁷ Pirmais cilvēks no zemes - laicīgs; otrs Cilvēks no debesīm - debesu. ⁴⁸ Kāds tas, kas no zemes, tādi arī laicīgie, un kāds Tas, kas no debesīm, tādi arī tie, kas no debesīm. ⁴⁹ Tātad, kā mēs bijām tā attēls, kas no zemes, tā lai esam arī Tā attēls, kas no debesīm. ⁵⁰ Brāļi, bet to es saku: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz iznīcība iemantos neiznīcību. ⁵¹ Lūk, es jums saku noslēpumu: Mēs visi celsimies augšām, bet ne visi tiksim pārveidoti, ⁵² Piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot; jo bazūne atskanēs, un mirušie celsies augšām neiznīcībā, un mēs tapsim pārveidoti. ⁵³ Jo šim iznīcīgajam jātērpjas neiznīcībā, un šeit mirstīgajam jātērpjas nemirstībā. ⁵⁴ Bet kad šeit mirstīgais būs tērpies nemirstībā, tad piepildīsies vārdi, kas rakstīti: Nāve ir aprīta uzvarā.

²² Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei, un daudzu tūkstošu eņģeļu sapulcei, ²³ Un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei, un Dievam, visu tiesātājam, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm,

² Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir.

³¹ Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka: ³² Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.

¹⁰ Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

³⁷ Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.

³⁰ Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degošā ērkšķu krūma liesmā. ³¹ To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību. Un kad viņš piegāja to apskatīt, Kunga balss atskanēja uz viņu, sacīdama: ³² Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Tad Mozus, baiļu pārņemts, neuzdrošinājās vairs to uzlūkot.

²⁴ Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vai jūs nemaldāties, nepazīdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku?

¹⁷ (Kā rakstīts: Es iecēlu tevi par tēvu daudzām tautām) tā Dieva priekšā, uz kuru viņš ticēja, kas mirušos atdzīvina un sauc vārdā tos, kas vēl nav, tāpat kā tos, kas ir. (1.Moz.17,5)

⁹ Jo tāpēc Kristus nomira un augšāmcēlās, lai valdītu pār mirušajiem un dzīvajiem.

¹⁰ Četrdesmit gadus. Tāpēc es sašutu par šo cilti un sacīju: vienmēr viņi sirdī maldās, bet manus ceļus viņi neatzina.

¹³ Tie visi nomira ticībā, apsolīto nesaņēmuši; bet no tālienes tie Viņu redzēja un sveica, apliecinādami, ka viņi virs zemes ir ceļotāji un viesi. ¹⁴ Tā runājot, tie aizrādīja, ka viņi meklē tēviju. ¹⁵ Bet ja viņi būtu domājuši par to, no kurienes bija izgājuši, tad viņiem vēl bija laiks atgriezties. ¹⁶ Bet tagad tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu. Tāpēc arī Dievs nekautrējas saukties par viņu Dievu, jo Viņš tiem sagatavoja pilsētu.

¹⁹ Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā.

¹⁸ Tas jautāja Viņam: Kādus? Bet Jēzus sacīja: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot,

³⁴ Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā. ³⁵ Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja: ³⁶ Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā? ³⁷ Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! ³⁸ Šis ir lielākais un pirmais bauslis! ³⁹ Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! ⁴⁰ Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.

²³ Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet neievērojat svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Šo jums vajadzēja darīt un to neatstāt.

²⁵ Un, lūk, kāds likumu pazinējs piecēlās, un, Viņu kārdinādams, sacīja: Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? ²⁶ Bet Viņš tam sacīja: Kas bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? ²⁷ Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko - kā sevi pašu. ²⁸ Un Viņš tam sacīja: Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi!

⁴² Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt.

³⁹ Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici.

³⁷ Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs.

⁹ Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.

³² Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: Labi, Mācītāj! Tu patiesību teici, ka viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien. ³³ Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem.

²⁷ Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko - kā sevi pašu.

³⁰ Jo ir tikai viens Dievs, kas attaisno caur ticību apgraizītos un neapgraizītos ticībā.

⁴ Attiecībā uz barību, kas tiek upurēta elkiem, mēs zinām, ka elks pasaulē nav nekas un ka nav cita, bet ir tikai viens Dievs.

²⁰ Kur viens, tur starpnieka nav. Bet Dievs ir viens.

⁵ Pamācīšanas mērķis ir tīras sirds mīlestība, laba sirdsapziņa un neliekuļota ticība.

⁵ Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, - cilvēks Jēzus Kristus,

¹⁹ Tu tici, ka ir viens Dievs, tu labi dari; arī ļaunie gari tic un dreb.

²⁵ Vienīgajam Dievam, mūsu Pestītājam, caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, lai gods, varenība, spēks un vara no mūžības, tagad un visos mūžu mūžos! Amen.

¹² Tātad visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši!

¹⁸ Tas jautāja Viņam: Kādus? Bet Jēzus sacīja: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, ¹⁹ Tev būs savu tēvu un māti godāt, un tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu!

³⁹ Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!

³⁶ Kā tev šķiet, kurš no šiem trim bija tuvākais tam, kas iekrita slepkavu rokās? ³⁷ Un viņš atbildēja: Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej, un tu dari tāpat!

⁸ Nepalieciet nevienam nekā parādā, kā tikai savstarpējo mīlestību, jo, kas mīl savu tuvāko, tas izpilda likumu. ⁹ Jo: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, kā arī visi citi baušļi ir ietverti šajos vārdos: Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!

⁴ Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, ⁵ Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. ⁶ Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. ⁷ Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš. ⁸ Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.

¹⁴ Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!

⁸ Bet ja jūs pildāt Rakstu ķēnišķo likumu: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, tad jūs labi darāt. ⁹ Bet ja jūs uzlūkojat personas, tad jūs grēkojat, un likums jūs atzīst par pārkāpējiem. ¹⁰ Ja kas izpildītu visu likumu, bet noziegtos pret vienu, tas vainojams pret visu. ¹¹ Jo kas sacījis: Nepārkāp laulību, tas arī teicis: Nenokauj! Ja nu tu nepārkāp laulību, bet nokauj, tu esi likuma pārkāpējs. ¹² Tā runājiet un tā dariet, kā tie, ko tiesās brīvības likums, ¹³ Jo tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu.

¹⁷ Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? ¹⁸ Mani bērniņi, nemīlēsim vārdos, ne ar mēli, bet darbos un patiesībā! ¹⁹ No tā mēs zinām, ka esam no patiesības, un Viņa priekšā varam mierināt savas sirdis.

⁷ Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. ⁸ Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.

²¹ Un mums no Dieva šis bauslis: kas mīl Dievu, tas lai mīl arī savu brāli!

²⁹ Bet Jēzus atbildēja viņam: Augstākais bauslis no visiem ir: klausies, Izraēl, Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs.

¹³ Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.

⁷ Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē: es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri, tad jūs nekad nepazudinātu nevainīgos;

¹ Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. ² Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. ³ Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.

⁸ Agrāk Viņš sacīja: Upurus un dāvanas, un dedzināmos upurus par grēkiem, un upurus, kas saskaņā ar bauslību tiek upurēti, Tu negribēji, un tie Tev nepatika.

²⁰ Viņš ielauztu niedri nenolauzīs un kvēlošu degli neizdzēsīs, kamēr nebūs licis taisnībai uzvarēt.

⁴⁰ Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.

¹⁹ Bet mēs zinām, ka viss, ko saka likums, ir teikts tiem, kas ir zem likuma, lai apklustu ikviena mute un lai visa pasaule kļūtu Dievam padevīga, ²⁰ Jo likuma darbi nevienu cilvēku neattaisno Viņa priekšā; likums rada grēku pazīšanu.

⁹ Es gan kādreiz dzīvoju bez likuma, bet, kad nāca likums, grēks atdzīvojās;

¹⁹ Jo caur likumu es likumam esmu miris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu es esmu piesists krustā.

⁶ Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt.

⁹ Viņam jāturas pie uzticamās mācības vārda, lai spētu pamācīt veselīgajā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. ¹⁰ Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no apgraizītajiem. ¹¹ Viņi veselas ģimenes ieved apjukumā, negodīgas peļņas dēļ mācīdami, ko nevajag. Tie jāatspēko.

²⁷ Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņam sekoja divi aklie, saukdami un sacīdami: Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!

⁴¹ Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem, ⁴² Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida. ⁴³ Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā: ⁴⁴ Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām. ⁴⁵ Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls?

⁵⁵ Tanī stundā Jēzus sacīja pūlim: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām mani gūstīt. Ik dienas es sēdēju pie jums svētnīcā mācīdams, un jūs mani neaizturējāt.

²⁷ Un viņi atkal atnāca Jeruzalemē. Un Viņam svētnīcā staigājot, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie pienāca pie Viņa

⁴⁷ Un viņš katru dienu mācīja svētnīcā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tautas priekšnieki meklēja Viņu nonāvēt;

¹ Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās

⁴¹ Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls? ⁴² Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, ⁴³ Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1) ⁴⁴ Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls?

³⁷ Tā Viņš dienas pavadīja, mācīdams svētnīcā, bet naktīs Viņš gāja un palika kalnā, ko sauc par Olīvkalnu.

⁴² Vai Rakstos nav sacīts, ka Kristus nāk no Dāvida cilts un no Betlēmes miesta, kur bija Dāvids?

²⁰ Jēzus atbildēja viņam: Es atklāti runāju pasaulei; es vienmēr mācīju sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko es nerunāju slepeni.

¹⁶ Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu.

²⁵ Viņu starpā nebija vienprātības. Viņi aizgāja, kad Pāvils sacīja šo vienu vārdu: Svētais Gars pareizi runājis mūsu tēviem caur pravieti Isaju,

²⁵ Bet Viņam jāvalda, kamēr Viņš noliks visus ienaidniekus zem Viņa kājām.

¹⁶ Katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,

¹³ Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Sēdies pie manas labās rokas, kamēr es Tavus ienaidniekus likšu par pameslu Tavām kājām? (Ps 109,1)

⁷ Tāpēc Svētais Gars saka: Šodien, ja dzirdiet Viņa balsi, ⁸ Neapcietiniet savas sirdis kā sarūgtinājuma un kārdināšanas dienā tuksnesī.

⁷ Viņš atkal nozīmē vienu dienu, šodien, pēc tik ilga laika caur Dāvidu runādams, kā jau iepriekš sacīts: Šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsiet, nenocietiniet savas sirdis!

¹² Bet Viņš, vienu upuri par grēkiem upurējis, mūžīgi sēž pie Dieva labās rokas, ¹³ Joprojām gaidīdams, kamēr Viņa ienaidnieki tiks likti par pameslu Viņa kājām,

¹¹ Tie cenšas uzzināt, uz kuru vai kādu laiku viņos norāda Kristus Gars, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību.

²¹ Jo pravietojumi nekad nav cēlušies no cilvēku gribas, bet svētie Dieva cilvēki runājuši, Svētā Gara iedvesmoti.

⁵ Akli redz, tizli staigā, spitalīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijs.

²⁵ Tanī laikā Jēzus atbildēdams sacīja: Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem.

⁴⁶ Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet bijās no ļaudīm, jo tie saskatīja Viņā pravieti.

⁴⁸ Un tie neizprata, ko Viņam darīt, jo visa tauta neatlaidīgi klausījās Viņā.

³⁸ Bet visa tauta rīta agrumā steidzās pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos.

⁴⁶ Kalpotāji atbildēja: Nekad cilvēks nav tā runājis, kā šis Cilvēks. ⁴⁷ Tad farizeji atbildēja viņiem: Vai arī jūs esat apmāti? ⁴⁸ Vai tad kāds no priekšniekiem un farizejiem tic uz Viņu? ⁴⁹ Bet šis pūlis, kas nezina bauslību, lai ir nolādēts!

⁹ Tad daudzi jūdu ļaudis uzzināja, ka Viņš ir tur; un atnāca ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.

³ Par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, ⁴ Kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.

⁵ Un tēvi, un no kuriem pēc miesas cēlies Kristus, kas mūžīgi ir augsti teicams Dievs. Amen.

⁵ Klausieties, mani mīļie brāļi, vai Dievs tos, kas šinī pasaulē trūcīgi, nav izvēlējies par bagātiem ticībā un mantiniekiem tai valstij, ko Dievs apsolījis tiem, kas Viņu mīl?

¹⁶ Es, Jēzus, esmu sūtījis savu eņģeli, lai jums to apliecinātu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā rīta zvaigzne.

⁵ Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši.

¹⁷ Sargieties no cilvēkiem: viņi nodos jūs tiesai, jūs šaustīs savās sinagogās.

¹ Tad Jēzus runāja ar ļaudīm un saviem mācekļiem, ² Sacīdams: Rakstu mācītāji un farizeji nosēdušies Mozus krēslā. ³ Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. ⁴ Jo viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib tās ar pirkstu kustināt. ⁵ Un viņi tāpēc dara visus savus darbus, lai ļaudis tos redzētu: viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm. ⁶ Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. ⁷ Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par "rabbi".

⁴³ Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos.

⁷ Bet novērodams, ka ielūgtie izvēlas sev pirmās vietas, Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: ⁸ Ja tevi kāds ieaicina kāzās, tad neieņem pirmo vietu, jo varbūt viņš ir aicinājis kādu cienīgāku par tevi, ⁹ Un atnācis tas, kas tevi un viņu ielūdzis, nesaka tev: Dod šim vietu, un tad ar kaunu tev būs jāieņem pēdējā vieta. ¹⁰ Bet kad tevi kāds aicinās, ej un ieņem pēdējo vietu, lai tad tas, kas tevi aicinājis, nāktu un sacītu tev: Draugs, virzies augstāk! Tad tev būs gods viesu priekšā. ¹¹ Jo katrs, kas sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet kas pazemosies, tas tiks paaugstināts.

⁴⁵ Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem: ⁴⁶ Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos, ⁴⁷ Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

⁹ Es varbūt būtu draudzei rakstījis, bet Diotrefs, kas mīl būt pirmais starp viņiem, mūs neuzņem.

² Jo ja jūsu sanāksmē ienāktu tīrās drēbēs vīrs, kam zelta gredzens, bet ienāktu arī nabadzīgs netīrā tērpā, ³ Un jūs uzlūkotu to, kam greznas drēbes, un tam sacītu: Tu nosēdies šeit ērti, bet trūcīgajam sacītu: Tu nostājies tur vai nosēdies pie manu kāju soliņa!

⁷ Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti!

²² Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums. ²³ Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. ²⁴ Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.

¹³ Bet bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs aizslēdzat debesvalstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas to vēlas.

³³ Jūs, čūsku un odžu izdzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības?

⁴⁷ Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. ⁴⁸ Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.

⁴⁷ Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

⁶ Jo tie ir tādi, kas ielavās namos un valdzina vājās sievietes, kuras, grēkos iegrimušas, padodas dažādām kārībām.

⁶ Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda.

¹ Tad Viņš, pacēlis savas acis, redzēja bagātos metam savus ziedojumus upuru traukā. ² Bet Viņš redzēja arī kādu nabaga atraitni, divas artaviņas iemetam. ³ Un Viņš sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne ziedoja vairāk nekā visi, ⁴ Jo šie visi ziedoja Dievam dāvanas no tā, kas tiem palika pāri, bet šī no savas trūcības upurēja visu savu iztiku, kas tai bija.

²⁰ Šos vārdus Jēzus, mācīdams svētnīcā, teica pie upura lādes; un neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi.

⁴² Un kas dos dzert vienam no šiem mazajiem kaut glāzi auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.

²⁹ Bet visi mācekļi apņēmās, kā kurš varēdams, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā.

² Jo viņiem, lai gan daudz bēdu pārbaudītiem, prieks bija pārpilnībā; un viņi, paši dzīvodami lielā trūkumā, bija ļoti bagāti savā sirsnībā.

¹² Ja laba griba ir, tad tā labpatīkama tanī, kas ir, bet ne no tā, kā nav.

⁶ Bet to es saku: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; un kas svētīgi sēj, tas svētīgi pļaus. ⁷ Katrs lai dara, kā viņš savā sirdī apņēmies, ne skumdams un ne spiests, jo augstsirdīgu devēju Dievs mīl. ⁸ Bet Dievs ir spējīgs dot jums bagātīgi visādas žēlastības, lai jums vienmēr visā būtu visāda pārticība un jūs būtu bagāti visādiem labiem darbiem.

⁸ Ko viņa varēja, to tā darīja; viņa jau iepriekš svaidīja manu miesu apbedīšanai.

⁴³ Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt,

¹² Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.

³⁰ Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.

² Jo viņiem, lai gan daudz bēdu pārbaudītiem, prieks bija pārpilnībā; un viņi, paši dzīvodami lielā trūkumā, bija ļoti bagāti savā sirsnībā. ³ Es apliecinu par viņiem, ka tie attiecīgi savām spējām un pat pāri spējām bijuši labvēlīgi.

¹⁰ Bet es ļoti priecājos Kungā, ka jūs beigās atkal atplaukāt gādībā par mani, kā arī agrāk jau gādājāt, bet apstākļi jūs traucēja. ¹¹ Ne trūkuma dēļ es to saku, jo esmu mācījies apmierināties ar to, kas man ir. ¹² Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot (visur un pie visa kā esmu pieradis): būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu, ¹³ Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina. ¹⁴ Tomēr jūs labi darījāt, dalīdamies ar mani manās bēdās. ¹⁵ Bet arī jūs, filipieši, ziniet, ka no evaņģēlija sludināšanas sākuma kā aizgāju no Maķedonijas, neviena draudze nav vienojusies ar mani došanā un ņemšanā, kā jūs vieni. ¹⁶ Jo arī uz Tesalonīki jūs sūtījāt vienreiz un otrreiz to, kas man bija vajadzīgs. ¹⁷ Ne it kā es meklētu dāvanas, bet es meklēju ieguvumu, kas vairotos jums par labu.

¹⁷ Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?