Mark 6 Cross References - Latvian

¹ Un Viņš, izgājis no turienes, gāja uz savu dzimteni; un Viņa mācekļi sekoja Viņam. ² Un, kad atnāca sabats, Viņš sāka mācīt sinagogā; un daudzi, Viņu dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību, sacīdami: No kurienes Viņam tas viss? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek ar Viņa rokām? ³ Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa. ⁴ Un Jēzus sacīja viņiem: Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu dzimteni, savu māju un savus radus. ⁵ Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, tik vien nedaudzus slimniekus Viņš dziedināja, uzlikdams rokas. ⁶ Un Viņš brīnījās par viņu neticību; un mācīdams Viņš apstaigāja apkārtnes miestus. ⁷ Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. ⁸ Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi, ⁹ Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus. ¹⁰ Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet. ¹¹ Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību! ¹² Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu. ¹³ Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus. ¹⁴ Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā. ¹⁵ Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem. ¹⁶ To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem. ¹⁷ Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis. ¹⁸ Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu. ¹⁹ Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja. ²⁰ Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās. ²¹ Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu. ²² Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu. ²³ Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts. ²⁴ Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu. ²⁵ Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu. ²⁶ Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt. ²⁷ Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu. ²⁸ Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei. ²⁹ Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā. ³⁰ Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. ³¹ Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai. ³² Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā. ³³ Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā. ³⁴ Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos. ³⁵ Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi; ³⁶ Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai! ³⁷ Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst. ³⁸ Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis. ³⁹ Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē. ⁴⁰ Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit. ⁴¹ Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem. ⁴² Un visi ēda un paēda. ⁴³ Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm. ⁴⁴ Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru. ⁴⁵ Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis. ⁴⁶ Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt. ⁴⁷ Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. ⁴⁸ Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām. ⁴⁹ Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza. ⁵⁰ Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties! ⁵¹ Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās. ⁵² Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas. ⁵³ Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā. ⁵⁴ Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu. ⁵⁵ Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. ⁵⁶ Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.

²³ Un nogājis Viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete, lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis.

⁴ Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda.

⁵⁴ Un Viņš, nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks? ⁵⁵ Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? ⁵⁶ Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss? ⁵⁷ Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās. ⁵⁸ Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

¹⁶ Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. ¹⁷ Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts: ¹⁸ Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. ¹⁹ Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. (Is.61,1-2) ²⁰ Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. ²¹ Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. ²² Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? ²³ Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! ²⁴ Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. ²⁵ Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, ²⁶ Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. ²⁷ Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. ²⁸ Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. ²⁹ Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. ³⁰ Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja.

²³ Un Jēzus gāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams tautu no visām slimībām un visām sērgām.

²⁸ Un notika, kad Jēzus pabeidza šos vārdus, ka ļaudis brīnījās par Viņa mācību.

²¹ Un tie iegāja Kafarnaumā, un Viņš tūdaļ sabatā iegāja sinagogā un mācīja tos. ²² Un tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji.

³⁹ Un Viņš sludināja viņu sinagogās un visā Galilejā un izdzina ļaunos garus.

¹⁵ Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja.

³¹ Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja. ³² Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

⁴² Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?

¹⁵ Bet jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?

¹³ Bet tie, redzēdami Pētera un Jāņa patstāvību un nopratuši, ka viņi ir nemācīti un vienkārši cilvēki, brīnījās un uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu. ¹⁴ Un tie, redzot izdziedināto cilvēku ar viņiem kopā stāvam, nevarēja nekā pretim runāt.

⁶ Un svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās.

⁴⁶ Kamēr Viņš vēl runāja ļaudīm, lūk, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt.

⁵⁵ Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? ⁵⁶ Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss? ⁵⁷ Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās.

¹⁸ Un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kanānieti.

⁴⁰ Bet bija tur arī sievietes, kas no tālienes skatījās; starp viņām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte, un Salome.

³⁴ Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7)

²² Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? ²³ Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! ²⁴ Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. ²⁵ Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, ²⁶ Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. ²⁷ Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. ²⁸ Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. ²⁹ Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē.

²³ Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību.

⁶⁰ Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? ⁶¹ Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina?

²² Jūda, ne Iskariots, sacīja Viņam: Kungs, kas noticis, ka Tu gribi mums sevi atklāt, bet ne pasaulei?

¹³ Un viņi atnākuši uzgāja Vakariņu telpā, kur uzturējās Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Fīlips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Centīgais, un Jūda, Jēkaba brālis.

²³ Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība,

⁴ Vai mums nav tiesības ēst un dzert?

¹⁹ Tad no citiem apustuļiem es nevienu neredzēju, tikai Jēkabu, Kunga brāli.

⁴ Ejiet pie Viņa kā pie dzīvā akmens, ko gan cilvēki atmeta, bet Dievs izredzēja un godāja!

¹ Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis, Dieva Tēva mīlētajiem, Jēzū Kristū pasargātajiem un aicinātajiem:

⁵⁷ Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās.

²⁴ Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā.

⁴⁴ Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts.

⁵⁸ Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

²³ Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu!

²³ Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams.

² Jo arī mums tika pasludināts tāpat kā viņiem: bet dzirdētais vārds tiem nekā nelīdzēja, tāpēc ka tie, kas dzirdēja, nesavienoja to ar ticību.

¹⁰ To dzirdēdams, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: Patiesi es jums saku: tādu ticību Izraēlī es neesmu atradis!

³⁵ Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un miestus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams katru slimību un katru vājību.

³¹ Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja.

⁴⁴ Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās.

²² Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzalemi, apstaigāja pilsētas un miestus mācīdams.

³⁰ Tas cilvēks atbildēja viņiem, sacīdams: Par to jābrīnās, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš, bet Viņš atvēra man acis.

³⁸ Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.

¹ Un Viņš, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva tiem varu izdzīt ļaunos garus un dziedināt katru slimību un katru vājību. ² Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir sekojoši: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; ³ Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bērtulis, Toms un muitnieks Matejs. Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs. ⁴ Sīmanis Kanānietis un Jūdass Iskariots, kas Viņu nodeva. ⁵ Jēzus sūtīja šos divpadsmit un pavēlēja viņiem, sacīdams: Ceļu uz pagāniem nestaigājiet un samariešu pilsētās neieejiet,

⁹ Neturiet savās jostās ne zeltu, ne sudrabu, ne naudu, ¹⁰ Ne ceļa somu, ne divus svārkus, ne kurpes, ne spieķi, jo strādnieks ir sava uztura cienīgs! ¹¹ Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet! ¹² Ieejot mājā, sveiciniet to, sacīdami: miers šai mājai! ¹³ Un ja šī māja būs tā cienīga, jūsu miers nāks pār to; bet ja tā nebūs cienīga, jūsu miers atgriezīsies jūsos. ¹⁴ Bet kas jūs neuzņems un jūsu vārdos neklausīsies, izejot no tā mājas vai pilsētas arā, nokratiet putekļus no savām kājām!

¹³ Un Viņš, uzkāpis kalnā, aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās; un tie pienāca pie Viņa. ¹⁴ Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt.

¹⁷ Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās valodās;

¹³ Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem: ¹⁴ Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli, ¹⁵ Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas saukts Centīgais, ¹⁶ Un Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas kļuva nodevējs.

¹ Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. ² Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos. ³ Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz! ⁴ Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet! ⁵ Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem! ⁶ Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami.

¹ Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet.

³ Ejiet! Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. ⁴ Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet! ⁵ Un kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam! ⁶ Un ja tur būs miera bērns, jūsu miers mitēs pār viņu; bet ja nē, tad tas atgriezīsies jūsos. ⁷ Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā! ⁸ Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā! ⁹ Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt! ¹⁰ Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet: ¹¹ Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu! ¹² Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.

¹⁷ Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas. ¹⁸ Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. ¹⁹ Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs. ²⁰ Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs!

³ Un es likšu saviem diviem lieciniekiem, ka viņi, maisos tērpti, pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.

⁹ Neturiet savās jostās ne zeltu, ne sudrabu, ne naudu, ¹⁰ Ne ceļa somu, ne divus svārkus, ne kurpes, ne spieķi, jo strādnieks ir sava uztura cienīgs!

³ Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz!

⁴ Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet!

³⁵ Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?

⁸ Tad eņģelis viņam sacīja: Apjozies un apaun savas kurpes! Un viņš tā izdarīja. Un viņš tam sacīja: Ietērpies savā mētelī un seko man!

¹⁵ Un kājas apāvuši miera evaņģēlija sludināšanai!

¹¹ Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet! ¹² Ieejot mājā, sveiciniet to, sacīdami: miers šai mājai! ¹³ Un ja šī māja būs tā cienīga, jūsu miers nāks pār to; bet ja tā nebūs cienīga, jūsu miers atgriezīsies jūsos.

⁴ Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet!

⁷ Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā! ⁸ Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā!

¹⁵ Kad viņa un viņas nams bija kristīti, tā mūs lūdza, sacīdama: Ja jūs domājat, ka es esmu Kungam uzticīga, nāciet manā namā un palieciet! Un viņa mūs ļoti lūdza.

⁵ Tad jūdi, būdami skaudīgi, paņēma no pūļa dažus ļaunus vīrus, sagāja barā, uztrauca pilsētu un, apstājuši Jazona namu, meklēja viņus, lai vestu tautas priekšā. ⁶ Un tie, viņus neatraduši, vilka Jazonu un dažus brāļus pie pilsētas priekšniekiem, kliegdami, ka tie, kas uztrauc pilsētu, arī šurp atnākuši; ⁷ Tos uzņēmis Jazons, un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka ir cits ķēniņš - Jēzus.

¹⁴ Bet kas jūs neuzņems un jūsu vārdos neklausīsies, izejot no tā mājas vai pilsētas arā, nokratiet putekļus no savām kājām! ¹⁵ Patiesi es jums saku: sodomiešu un gomoriešu zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā šai pilsētai.

²⁰ Tad Viņš sāka pārmest tām pilsētām, kurās bija darīti daudzi brīnumi, ka tās neatgriežas no grēkiem. ²¹ Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus. ²² Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums. ²³ Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. ²⁴ Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.

³⁶ Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā.

⁵ Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem!

¹⁰ Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet: ¹¹ Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu! ¹² Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. ¹³ Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem. ¹⁴ Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. ¹⁵ Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei.

²² Ja es nebūtu atnācis un viņiem to sacījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņiem nav sava grēka attaisnojuma. ²³ Kas mani ienīst, ienīst arī manu Tēvu. ²⁴ Ja es viņiem nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos redzēja un ienīda mani un manu Tēvu.

⁵⁰ Bet jūdi, sakūdījuši dievbijīgas un cienītas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no savām robežām. ⁵¹ Un tie, nokratījuši uz viņiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju.

⁶ Bet kad tie runāja pretim un zaimoja, viņš, izkratījis savas drēbes, sacīja tiem: Jūsu asinis lai nāk pār jūsu galvām. No šī brīža es iešu pie pagāniem.

⁵ Bet tavas stūrgalvības un negandarītājas sirds dēļ tu krāj dusmas Dieva dusmu un taisnīgās tiesas parādīšanās dienai.

¹⁶ Tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu evaņģēliju caur Jēzu Kristu.

⁴ Jo neiespējami tos, kas reiz apgaismoti, baudījuši arī debess dāvanas un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, ⁵ Bez tam baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā mūža spēku, ⁶ Bet atkrituši, vest atkal pie atgriešanās; tie Dieva Dēlu, no jauna izzobodami, sit sev krustā. ⁷ Jo zeme, kas uzsūc sevī bieži līstošo lietu un audzē stādus, noderīgus tiem, kas to apstrādā, saņem Dieva svētību; ⁸ Bet ja audzē ērkšķus un dadžus, tad tā nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir izdegšana.

²⁶ Un ja mēs, patiesības atziņu saņēmuši, apzināti grēkojam, tad vairs neatliek upuris par grēkiem, ²⁷ Bet gan šausmīgas tiesas gaidīšana un uguns niknums, kas aprīs pretiniekus. ²⁸ Kas atmeta Mozus likumu, tam, diviem vai trim lieciniekiem liecinot, bez žēlastības bija jāmirst. ²⁹ Kā jums šķiet, cik gan smagāku sodu pelna tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības asinis, kurās tas svētīts, turētu par nesvētām, un žēlastības Garu nievātu? ³⁰ Jo mēs pazīstam To, kas teicis: Atriebšana pieder man, es atmaksāšu; un atkal: Kungs tiesās savu tautu. ³¹ Šausmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!

⁶ Un tāpat nosodīja sodomiešu un gomoriešu pilsētas, pārvērsdams tās pelnos un iznīcinādams, rādot biedinājumu visiem, kas bezdievīgi dzīvos.

⁹ Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma, bet netaisnos paturēt mokām tiesas dienai,

⁷ Bet tagadējās debesis un zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij, tiesas dienai un bezdievīgo cilvēku pazušanai.

¹⁷ Ar to Dieva mīlestība kļuvusi pie mums pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo tāpat kā Viņš ir, arī mēs esam šinī pasaulē.

⁷ Kā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kas līdzīgi šīm nodevās netiklībai un padevās pretdabīgām miesas kārībām, ir kļuvušas par piemēru, izciezdamas mūžīgās uguns sodu,

² Un sacīdams: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu!

⁸ Tad dariet gandarījuma cienīgus augļus!

¹⁷ No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!

¹³ Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.

²⁰ Tad Viņš sāka pārmest tām pilsētām, kurās bija darīti daudzi brīnumi, ka tās neatgriežas no grēkiem.

³ Saucēja balss tuksnesī: Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas Viņa tekas!

¹⁵ Un Viņš sacīja, ka laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!

⁶ Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami.

³² Ninīves vīri stāvēs tiesā ar šo cilti un pazudinās to, jo viņi, Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass!

³ Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā.

⁵ Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā.

⁷ Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag.

¹⁰ Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem.

⁴⁷ Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi.

³⁸ Un Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.

¹⁹ Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti!

¹⁸ To dzirdējuši, tie apklusa un godināja Dievu, sacīdami: Tātad arī pagāniem Dievs devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.

²¹ Apliecinādams jūdiem un pagāniem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.

²⁰ Bet es sludināju vispirms tiem, kas Damaskā un Jeruzalemē, un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai nožēlo grēkus un atgriežas pie Dieva, un dara darbus, kas ir grēku nožēlas cienīgi.

⁹ Tad tagad es priecājos ne tāpēc, ka jūs bijāt noskumuši, bet tāpēc, ka noskumāt, lai gandarītu; jo jūs noskumāt pēc Dieva prāta, lai jūs mūsu dēļ nekādā ziņā neciestu zaudējumu. ¹⁰ Jo Dievam patīkamas skumjas rada noteiktu gandarījumu pestīšanai, bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.

²⁵ Tādam, kas laipni pamāca tos, kas pretojas patiesībai; varbūt Dievs dos tiem atgriezties, lai pazītu patiesību, ²⁶ Lai atjēgtos no velna valgiem, kas tos pēc sava prāta turēja gūstā.

⁷ Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem.

¹⁷ Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas.

¹⁴ Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā! ¹⁵ Un ticīgā lūgšana izglābs slimnieku, un Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis viņam tiks piedots.

³¹ Bet tie aizgājuši godināja Viņu visā tanī apkārtnē.

¹ Tanī laikā tetrarhs Herods dzirdēja runājam par Jēzu, ² Un viņš sacīja saviem ļaudīm: Šis ir Jānis Kristītājs; viņš no miroņiem uzcēlies, un tāpēc viņā brīnumdarītāja spēks. ³ Jo Herods sava brāļa sievas Herodijas dēļ Jāni bija apcietinājs, saistījis un ieslodzījis cietumā. ⁴ Jo Jānis sacīja viņam: Nav brīv tev to pie sevis atstāt. ⁵ Bet, gribēdams viņu nonāvēt, baidījās tautas, jo tā atzina viņu par pravieti. ⁶ Heroda dzimšanas dienā Herodijas meita dejoja viņu priekšā, un viņa patika Herodam. ⁷ Tāpēc viņš zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko vien viņa lūgs. ⁸ Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu! ⁹ Un ķēniņš noskuma; bet zvēresta un to dēļ, kas atradās pie galda, viņš pavēlēja dot. ¹⁰ Viņš sūtīja, lai Jānim cietumā nocērt galvu. ¹¹ Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; viņa to aiznesa savai mātei. ¹² Un viņa mācekļi atnākuši paņēma tā miesu un apbedīja to; tad viņi aizgāja un paziņoja Jēzum.

²⁸ Un Viņa cildināšana tūdaļ izpaudās visā Galilejas zemē.

⁴⁵ Bet tas izgājis sāka sludināt un šo runu izpaust, tā ka Viņš vairs nevarēja atklāti ieiet pilsētā, bet palika ārpusē, vientuļās vietās. Un tie nāca pie Viņa no visām malām.

¹⁴ Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā. ¹⁵ Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem. ¹⁶ To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem. ¹⁷ Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis. ¹⁸ Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu. ¹⁹ Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja. ²⁰ Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās. ²¹ Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu. ²² Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu. ²³ Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts. ²⁴ Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu. ²⁵ Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu. ²⁶ Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt. ²⁷ Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu. ²⁸ Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei. ²⁹ Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā.

²⁸ Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi Elijs, bet citi ka viens no praviešiem.

¹ Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē,

⁷ Bet tetrarhs Herods, dzirdēdams par visu, ko Viņš darīja, uztraucās, jo daži runāja, ⁸ Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies. ⁹ Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt.

³¹ Tanī pat dienā nāca daži farizeji un sacīja Viņam: Aizej un aizceļo no šejienes, jo Herods grib Tevi nonāvēt!

⁷ Un uzzinājis, ka Viņš ir no Heroda apgabala, tas aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanīs dienās bija Jeruzalemē. ⁸ Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. ⁹ Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja. ¹⁰ Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un uzmācīgi Viņu apsūdzēja. ¹¹ Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. ¹² Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā.

⁸ Jo no jums izpaudās Kunga mācība ne tikai Maķedonijā un arī Ahajā, bet jūsu ticība uz Dievu izplatījusies visur, tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta.

¹⁴ Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem.

¹⁰ Un mācekļi Viņam jautāja, sacīdami: Ko tad rakstu mācītāji saka, ka vispirms jānāk Elijam? ¹¹ Bet Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Elijs gan nāks un visu sataisīs.

¹¹ Bet ļaudis sacīja: Šis ir pravietis Jēzus no Galilejas Nācaretes.

¹² Viņš atbildēja un sacīja tiem: Elijs, protams, iepriekš atnācis, visu atjaunos, tāpat kā arī par Cilvēka Dēlu ir rakstīts, ka Viņam daudz būs jācieš un jātop nicinātam? ¹³ Bet es jums saku, ka arī Elijs ir nācis, un tie viņam darīja, ko gribēdami, kā par to rakstīts.

³⁵ Un daži no klātesošajiem, to dzirdēdami, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju. (Ps.21,2;Mt.27,46) ³⁶ Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu.

¹⁷ Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.

¹⁶ Bet bailes pārņēma visus; un viņi teica Dievu, sacīdami: Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis.

³⁹ Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, domāja sevī, sacīdams: Ja Tas būtu pravietis, tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.

⁸ Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies.

¹⁹ Viņi atbildēja un sacīja: Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi, ka uzcēlies viens no senajiem praviešiem.

²¹ Un tie jautāja Viņam: Kas tad? Vai tu esi Elijs? Un viņš sacīja: Es neesmu. Vai tu esi pravietis? Un viņš atbildēja: Nē!

²⁵ Un tie viņam jautāja: Kāpēc tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elijs, ne pravietis?

¹⁴ Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.

⁴⁰ Kad daži no ļaudīm dzirdēja Viņa runu, tie sacīja: Patiesi Viņš ir pravietis.

¹⁷ Tad viņi atkal sacīja neredzīgajam: Ko tu saki par To, kas atvēra tavas acis? Un tas sacīja: Viņš ir pravietis.

²² Jo Mozus sacīja: Kungs, jūsu Dievs, iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Viņu jūs klausīsiet visās lietās, ko vien Viņš jums runās. (5.Moz.18,15) ²³ Un notiks, ka ikviena dvēsele, kas šo pravieti neklausīs, tiks no tautas vidus izskausta. (5.Moz.18,19)

² Un viņš sacīja saviem ļaudīm: Šis ir Jānis Kristītājs; viņš no miroņiem uzcēlies, un tāpēc viņā brīnumdarītāja spēks.

⁴ Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats!

⁹ Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt.

¹⁰ Tad zemes iedzīvotāji par to priecāsies un līksmosies, un sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja tos, kas dzīvoja virs zemes. ¹¹ Un pēc trīs ar pus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos. Un viņi cēlās savās kājās; un lielas bailes uznāca tiem, kas viņus redzēja. ¹² Un viņi dzirdēja stipru balsi no debesīm tiem sakām: Nāciet šurp augšā! Un viņi mākonī uzgāja debesīs; un to ienaidnieki redzēja viņus. ¹³ Un tanī stundā notika liela zemestrīce un desmitā pilsētas daļa sagruva. Šinī zemestrīcē gāja bojā septiņi tūkstoši cilvēku vārdu, bet pārējos pārņēma bailes; un viņi deva godu debesu Dievam.

¹² Bet kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis ir nodots, Viņš atgriezās Galilejā.

² Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem

¹⁹ Bet zemes pārvaldnieks Herods, ko viņš nopēla par Herodiju, tā brāļa sievu, un par visiem ļaunumiem, ko Herods darīja, ²⁰ Visam tam pievienoja vēl to, ka ieslodzīja Jāni cietumā.

³ Jo Herods sava brāļa sievas Herodijas dēļ Jāni bija apcietinājs, saistījis un ieslodzījis cietumā. ⁴ Jo Jānis sacīja viņam: Nav brīv tev to pie sevis atstāt.

²⁶ Tāpēc es šinī dienā apstiprinu jums, ka esmu tīrs no visu asinīm. ²⁷ Jo es neesmu atturējies sludināt jums visu Dieva prātu.

²⁴ Pēc dažām dienām atnāca Fēlikss kopā ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete, un, ataicinājis Pāvilu, klausījās viņu par ticību uz Jēzu Kristu. ²⁵ Kad viņš runāja par taisnību un par šķīstību, un nākamo tiesu, tad Fēlikss pārbijās un atbildēja: Tagad ej! Attiecīgā brīdī es tevi atkal aicināšu. ²⁶ Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu, tāpēc tas bieži aicināja viņu un runāja ar to.

²⁶ Dusmojieties, bet negrēkojiet! Saule lai nenoriet pār jūsu dusmām! ²⁷ Nedodiet vietu ļaunajam garam!

⁵ Bet, gribēdams viņu nonāvēt, baidījās tautas, jo tā atzina viņu par pravieti.

²⁶ Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti.

¹⁶ Un tāpat tie, kas akmenājā sēti; viņi, kad vārdu dzird, tūdaļ to priecīgi pieņem.

¹⁸ To dzirdot, augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nonāvēt, bet baidījās Viņa, jo viss ļaužu pulks brīnījās par Viņa mācību.

³⁵ Viņš bija spīdeklis, kas deg un spīd, bet jūs gribējāt īsu laiku līksmoties viņa gaismā.

² Viņš ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli. ³ Bet viņš, redzēdams, ka tas patika jūdiem, lika apcietināt arī Pēteri. Bija neraudzētās maizes dienas. ⁴ To saņēmis un cietumā ielicis, viņš nodeva to sargāšanai četrkārtējai sardzei, ik pa četri kareivji, gribēdams viņu pēc Lieldienām vest tautas priekšā.

³ Jo pietiek, ka jūs pagājušā laikā izpildījāt pagānu gribu, nododamies netīrībām, kārībām, žūpošanai, rijībai, dzīrēm un noziedzīgai kalpošanai elkiem.

¹⁰ Tad zemes iedzīvotāji par to priecāsies un līksmosies, un sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja tos, kas dzīvoja virs zemes.

⁶ Heroda dzimšanas dienā Herodijas meita dejoja viņu priekšā, un viņa patika Herodam.

⁹ Un sacīja Viņam: To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.

³⁴ Bet es jums saku: nezvēriet nemaz: ne pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, ³⁵ Ne pie zemes, jo tā ir Viņa kāju balsts, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta! ³⁶ Arī pie savas galvas nezvēri, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu! ³⁷ Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.

⁷ Tāpēc viņš zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko vien viņa lūgs. ⁸ Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu!

¹² Kad diena bija uzaususi, daži no jūdiem sapulcējās un deva solījumu, sacīdami: Mēs neēdīsim un nedzersim, kamēr Pāvilu nenonāvēsim. ¹³ Bet to, kas tā sazvērējušies, bija vairāk nekā kā četrdesmit vīru.

¹⁵ Viņu kājas steidzīgas asins izliešanai;

⁹ Un ķēniņš noskuma; bet zvēresta un to dēļ, kas atradās pie galda, viņš pavēlēja dot.

³ Tad Jūdass, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš notiesāts, žēluma pamudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem ⁴ Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats! ⁵ Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, aizgāja un pakārās cilpā.

²⁴ Bet Pilāts, redzēdams to, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis pavairojas, ņēma ūdeni, mazgāja rokas tautas priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši! ²⁵ Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.

¹⁰ Viņš sūtīja, lai Jānim cietumā nocērt galvu. ¹¹ Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; viņa to aiznesa savai mātei. ¹² Un viņa mācekļi atnākuši paņēma tā miesu un apbedīja to; tad viņi aizgāja un paziņoja Jēzum.

⁵⁷ Bet vakaram iestājoties, nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. ⁵⁸ Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja miesas atdot. ⁵⁹ Un kad Jāzeps saņēma miesas, viņš ietina tās tīrā audeklā. ⁶⁰ Un viņš ielika tās savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja.

² Tad dievbijīgie vīri apbedīja Stefanu un ļoti viņu apraudāja.

² Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir sekojoši: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs;

⁷ Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. ⁸ Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi, ⁹ Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus. ¹⁰ Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet. ¹¹ Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību! ¹² Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu. ¹³ Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus.

¹³ Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem:

¹⁰ Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas.

⁵ Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību!

¹⁴ Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu.

¹⁰ Bet tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas, kas ar tām bija un kas apustuļiem to sacīja.

¹ Es pirmajos nostāstos, Teofil, runāju par visu, ko Jēzus darīja un mācīja no sākuma ² Līdz tai dienai, kurā Viņš pacēlās debesīs, pavēlēdams caur Svēto Garu apustuļiem, kurus Viņš izredzēja.

²⁶ Un tie deva viņiem lozes, un loze krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.

¹⁸ Kad viņi atnāca un bija kopā ar to, viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš esmu atnācis Āzijā, es visu laiku biju pie jums, ¹⁹ Kalpodams Kungam visā pazemībā un asarās, un pārbaudījumos, ko man sagādāja jūdu vajāšanas; ²⁰ Arī neko noderīgu neesmu noklusējis, bet esmu jums sludinājis un jūs mācījis atklātībā un mājās, ²¹ Apliecinādams jūdiem un pagāniem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.

¹² Neviens lai nenicina tavu jaunību; bet tu esi paraugs ticīgajiem vārdos, darbos, mīlestībā, ticībā un šķīstībā. ¹³ Kamēr es nāku, veltī sevi lasīšanai, pamudināšanai un mācīšanai! ¹⁴ Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevi ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, prezbiteriem rokas uzliekot! ¹⁵ Par to pārdomā, pie tā paliec, lai tavas sekmes būtu visiem skaidras! ¹⁶ Esi nomodā par sevi un par mācību, turies pie tās! Jo tu, tā darīdams, izglābsi pats sevi un tos, kas tevi klausās.

⁶ Tāpat jaunākos vīriešus pamudini, lai tie būtu godprātīgi! ⁷ Pats visiem esi paraugs labos darbos, mācībā, nevainojamībā, nopietnībā!

² Ganiet Dieva ganāmpulku, kas pie jums, rūpēdamies par to nepiespiesti, bet labprātīgi saskaņā ar Dievu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet pašaizliedzīgi, ³ Un ne kā izredzēto valdnieki, bet no sirds esiet priekšzīme ganāmpulkam!

¹³ Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš no turienes laivā aizbrauca uz atsevišķu tuksnešainu vietu; bet ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām.

⁷ Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras; un daudz ļaužu no Galilejas un Jūdejas sekoja Viņam.

²⁰ Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst.

¹ Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tibērijas jūrai.

¹³ Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš no turienes laivā aizbrauca uz atsevišķu tuksnešainu vietu; bet ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām. ¹⁴ Un Viņš izkāpis redzēja daudz ļaužu; un Viņš par tiem iežēlojās; un Viņš dziedināja viņu slimos. ¹⁵ Vakaram iestājoties, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Vieta tuksnešaina, un stunda jau vēla; atlaid ļaudis, lai tie iet miestos iepirkt sev barību! ¹⁶ Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst! ¹⁷ Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis. ¹⁸ Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp! ¹⁹ Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm. ²⁰ Un visi ēda un paēda. Un savāca atlieku druskas pilnus divpadsmit grozus. ²¹ Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.

⁹ Un Viņš sacīja saviem mācekļiem, lai tie sagatavo Viņam laivu ļaužu dēļ, lai tie Viņu nenospiestu.

³⁶ Un tie, ļaudis atlaiduši, tā ka Viņš bija laivā, ņēma Viņu līdz, arī citas laivas bija pie Viņa.

⁴⁵ Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis.

² Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst. ³ Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes. ⁴ Un Viņa mācekļi atbildēja Viņam: Kas šos var paēdināt ar maizi še, tuksnesī? ⁵ Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas. ⁶ Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā. ⁷ Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā. ⁸ Un viņi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām druskām septiņus grozus. ⁹ Bet to, kas ēda, bija tūkstoši četri; un tad Viņš tos atlaida.

¹⁰ Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas. ¹¹ Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja. ¹² Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā. ¹³ Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm. ¹⁴ Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! ¹⁵ Un viņi tā darīja un novietoja visus. ¹⁶ Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. ¹⁷ Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

⁵ Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. ⁶ Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. ⁷ Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. ⁸ Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: ⁹ Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? ¹⁰ Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu. ¹¹ Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās. ¹² Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. ¹³ Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda.

²⁹ Un Jēzus, iedams no turienes, gāja gar Galilejas jūru; un, uzkāpis kalnā, Viņš tur apsēdās. ³⁰ Un daudz ļaužu nāca pie Viņa un atveda līdz mēmus, aklus, klibus, kropļus un daudz citus un nolika tos pie Viņa kājām; un Viņš tos dziedināja. ³¹ Tā kā ļaudis, redzot mēmos runājam, tizlos staigājam, aklos redzam, brīnījās un godināja Izraēļa Dievu.

⁵⁴ Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu. ⁵⁵ Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.

² Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja.

¹⁹ Ziniet, mani mīļie brāļi: katrs cilvēks, lai čakls klausīties, bet lēns runāt un lēns dusmoties.

³⁶ Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana.

¹⁴ Un Viņš izkāpis redzēja daudz ļaužu; un Viņš par tiem iežēlojās; un Viņš dziedināja viņu slimos.

³² Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu.

¹¹ Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja.

² Katrs no jums lai izpatīk savam tuvākajam uz labu, lai viņu celtu! ³ Arī Kristus neizpatika sev, bet kā rakstīts: To zaimi, kas Tevi zaimo, krita uz mani. (Ps.69)

¹⁷ Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai kļūtu žēlsirdīgs un uzticīgs augstais priesteris Dievam tautas grēku izlīdzināšanai.

¹⁵ Jo mums nav augstā priestera, kas nespētu līdzjust mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.

⁵ Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. ⁶ Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. ⁷ Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. ⁸ Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: ⁹ Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? ¹⁰ Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu. ¹¹ Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās. ¹² Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. ¹³ Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda. ¹⁴ Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. ¹⁵ Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.

²³ Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums.

²² Un Pēteris, ņēmis Viņu savrup, sāka Viņam aizrādīt, sacīdams: Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek!

²¹ Un kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tie izgāja Viņu aizturēt, jo tie sacīja: Viņš kļuvis bezprātīgs.

³¹ Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās?

¹⁶ Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst!

³² Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu. ³³ Un mācekļi sacīja Viņam: No kurienes mums šeit, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik daudz ļaužu?

² Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst. ³ Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes.

¹³ Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm.

⁴ Tuvojās jau Lieldienas, jūdu svētki. ⁵ Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. ⁶ Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. ⁷ Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. ⁸ Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: ⁹ Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? ¹⁰ Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu.

¹⁷ Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis. ¹⁸ Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp!

³⁴ Jēzus jautāja viņiem: Cik jums maizes? Viņi atbildēja: Septiņas un dažas zivtiņas.

⁵ Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas.

⁹ Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?

³⁵ Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē.

³³ Jo Dievs nav nevienprātības, bet miera Dievs, kā arī es visās svēto draudzēs mācu.

⁴⁰ Bet visam jānotiek pieklājīgi un kārtīgi.

¹⁴ Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! ¹⁵ Un viņi tā darīja un novietoja visus.

¹⁹ Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm.

³⁶ Un Viņš, paņēmis septiņas maizes un zivis, izteicis pateicības lūgšanu, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi deva tautai.

²⁶ Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa!

³⁴ Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries!

⁶ Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā. ⁷ Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā.

²² Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet, šī ir mana Miesa.

¹⁶ Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā.

³⁰ Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem.

¹¹ Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās.

²³ Bet citas laivas nāca no Tibērijas tuvu tai vietai, kur viņi, pateikdamies Kungam, ēda maizi.

⁴¹ Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis!

¹ Tā runāja Jēzus un, acis pret debesīm pacēlis, sacīja: Tēvs, stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodina Tevi!

³⁵ To pateicis, viņš paņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.

⁶ Kas šķiro dienas, tas Kungam tās šķiro; un kas ēd, tas ēd Kunga dēļ un pateicas Dievam. Arī tas, kas neēd, neēd Kunga dēļ un arī pateicas Dievam.

³¹ Tātad, vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!

¹⁷ Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!

⁴ Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko pateicībā pieņemam, ⁵ Jo tas Dieva vārdā un lūgšanā tiek svētīts.

³⁷ Un visi ēda un paēda. Un viņi savāca septiņus grozus, pilnus ar pārpalikušajām druskām. ³⁸ Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši cilvēku, neieskaitot bērnus un sievietes.

¹⁷ Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

¹² Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā.

¹⁹ Kad es piecas maizes lauzu pieciem tūkstošiem, cik grozu jūs savācāt pilnus druskām? Tie Viņam saka: Divpadsmit. ²⁰ Kad es lauzu septiņas maizes četriem tūkstošiem: cik grozu jūs savācāt ar druskām? Un tie sacīja Viņam: Septiņus.

²¹ Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus.

²² Un tūliņ Jēzus pamudināja mācekļus kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties otrā krastā, iekams Viņš atlaidīs ļaudis. ²³ Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats. ²⁴ Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš. ²⁵ Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. ²⁶ Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza. ²⁷ Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties! ²⁸ Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! ²⁹ Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. ³⁰ Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! ³¹ Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? ³² Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. ³³ Bet tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!

³² Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā.

²² Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos.

¹³ Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem.

¹⁵ Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā. ¹⁶ Bet kad jau vakars metās, Viņa mācekļi aizgāja pie jūras. ¹⁷ Un viņi, iekāpuši laivā, cēlās pāri jūrai uz Kafarnaumu. Un iestājās jau tumsa, bet Jēzus vēl nenāca pie viņiem. ¹⁸ Bet jūra, pūšot stipram vējam, bangojās. ¹⁹ Kad viņi divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas bija noairējuši, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un laivai tuvojamies, un viņi izbijās. ²⁰ Bet Viņš tiem sacīja: Es esmu, nebīstieties! ²¹ Tad tie viņu gribēja uzņemt Viņu laivā, bet laiva tūdaļ sasniedza zemi, kurp tie brauca.

⁶ Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.

²³ Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats.

³⁵ Un ļoti agri uzcēlies, Viņš izgāja un aizgāja tuksnešainā vietā; tur Viņš lūdza Dievu.

¹² Bet tanīs dienās notika, ka Viņš uzgāja kalnā Dievu pielūgt; un Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu.

²¹ Jo tam jūs esat aicināti. Jo arī Kristus cieta mūsu dēļ, atstādams jums priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdās.

¹⁶ Bet kad jau vakars metās, Viņa mācekļi aizgāja pie jūras. ¹⁷ Un viņi, iekāpuši laivā, cēlās pāri jūrai uz Kafarnaumu. Un iestājās jau tumsa, bet Jēzus vēl nenāca pie viņiem.

²⁴ Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš.

³⁸ Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi!

²⁸ Un viņi tuvojās miestam, kurp tie gāja, bet Viņš izlikās tālāk ejot.

¹³ Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši.

²⁵ Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. ²⁶ Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza.

³⁷ Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam.

²⁷ Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!

³⁸ Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs? ³⁹ Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu! Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man! ⁴⁰ Un Viņš, to sacījis, tiem parādīja rokas un kājas. ⁴¹ Bet kad viņi priekā vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: Vai jums ir šeit kas ēdams?

¹⁹ Kad viņi divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas bija noairējuši, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un laivai tuvojamies, un viņi izbijās. ²⁰ Bet Viņš tiem sacīja: Es esmu, nebīstieties!

¹⁹ Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! ²⁰ Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi.

²⁶ Un Jēzus saka viņiem: Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie? Tad uzcēlies Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums. ²⁷ Tad ļaudis brīnījās, sacīdami: Kas Viņš ir, jo Viņam vētra un jūra paklausa?

²⁸ Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! ²⁹ Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. ³⁰ Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! ³¹ Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? ³² Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa.

²⁷ Un visi brīnījās, viens otram jautādami un sacīdami: Kas ir tas? Kas tā par jaunu mācību, jo Viņam vara ļaunajiem gariem pavēlēt? Un tie Viņam paklausa.

¹² Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši.

³⁹ Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums.

⁴¹ Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa?

⁴² Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns.

³⁷ Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.

²⁴ Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. ²⁵ Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?

²¹ Tad tie viņu gribēja uzņemt Viņu laivā, bet laiva tūdaļ sasniedza zemi, kurp tie brauca.

⁹ Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? ¹⁰ Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt? ¹¹ Kāpēc jūs nesaprotat, ka es ne par maizi jums sacīju: sargieties no farizeju un saduceju rauga?

⁵ Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela.

¹⁸ Un Viņš tiem sacīja: Tā arī jūs vēl esat neprašas? Vai jūs nesaprotat, ka viss, kas no ārienes ieiet cilvēkā, nevar to apgānīt?

¹⁷ To nomanīdams, Jēzus sacīja viņiem: Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl nocietināta? ¹⁸ Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Un jūs neatminaties, ¹⁹ Kad es piecas maizes lauzu pieciem tūkstošiem, cik grozu jūs savācāt pilnus druskām? Tie Viņam saka: Divpadsmit. ²⁰ Kad es lauzu septiņas maizes četriem tūkstošiem: cik grozu jūs savācāt ar druskām? Un tie sacīja Viņam: Septiņus. ²¹ Un Viņš tiem sacīja: Kā tad jūs vēl nesaprotat?

¹⁴ Beigās Viņš parādījās, tiem vienpadsmit pie galda esot, un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši Viņu augšāmcēlušos.

²⁵ Tad Viņš tiem sacīja: Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši!

⁷ Kā tad ir? - Pēc kā tiecās Izraēlis, to viņš nav sasniedzis, tikai izredzētie to sasniedza, bet pārējie palika apstulbināti,

³⁴ Un pārcēlušies viņi nonāca Ģenezaretes zemē. ³⁵ Un tā novada ļaudis, Viņu pazinuši, izziņoja visā apgabalā; un tie atnesa pie Viņa visus savus slimniekus un lūdza Viņu, lai atļauj pieskarties kaut Viņa drēbju vīlei. Un visi, kas pieskārās, kļuva veseli. ³⁶ Un tā novada ļaudis, Viņu pazinuši, izziņoja visā apgabalā; un tie atnesa pie Viņa visus savus slimniekus un lūdza Viņu, lai atļauj pieskarties kaut Viņa drēbju vīlei. Un visi, kas pieskārās, kļuva veseli.

¹ Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.

²⁴ Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu. ²⁵ Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci?

¹⁰ Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku, un Viņa ciešanu sadraudzību, es gribu būt līdzīgs Viņam nāvē,

²⁴ Un Viņa slava izpaudās visā Sīrijā; un tie nesa pie Viņa visus neveselos, dažādu slimību un ciešanu pārņemtos un ļaunā gara apsēstos, un triekas skartos, un mēnessērdzīgos; un Viņš tos izdziedināja.

¹ Un pēc dažām dienām Viņš atkal gāja uz Kafarnaumu; ² Un, kad kļuva zināms, ka Viņš ir namā, daudzi sapulcējās tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas; un Viņš tiem sludināja vārdu. ³ Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa.

⁷ Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras; un daudz ļaužu no Galilejas un Jūdejas sekoja Viņam. ⁸ Un liels daudzums no Jeruzalemes un no Idumejas, un Aizjordānijas, un no Tiras apkārtnes, un Sidonas, dzirdēdami, ko Viņš dara, nāca pie Viņa. ⁹ Un Viņš sacīja saviem mācekļiem, lai tie sagatavo Viņam laivu ļaužu dēļ, lai tie Viņu nenospiestu. ¹⁰ Jo Viņš daudzus izdziedināja, tā ka tie, kam bija kādas kaites, metās pie Viņa, lai Viņam pieskartos. ¹¹ Un nešķīstie gari, redzot Viņu, metās Viņa priekšā zemē un kliedza, sacīdami:

²⁰ Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei.

¹⁰ Jo Viņš daudzus izdziedināja, tā ka tie, kam bija kādas kaites, metās pie Viņa, lai Viņam pieskartos.

²⁷ Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. ²⁸ Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.

¹⁹ Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja.

⁴⁴ No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.

⁵¹ Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to.

⁹ Ja mūs šodien pratina labā darba dēļ, kas slimo cilvēku darīja veselu.

¹² Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.

¹⁵ Tā kā tie iznesa slimos ielās un nolika gultās un nestavās, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu un tie atbrīvotos no savām kaitēm.