Revelation 1 Cross References - Latvian

¹ Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams savu eņģeli, darījis zināmu savam kalpam Jānim, ² Kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, un ko vien viņš redzējis. ³ Svētīgs tas, kas lasa un klausās šī pravietojuma vārdos, un glabā to, kas tanī rakstīts, jo laiks ir tuvu. ⁴ Jānis septiņām draudzēm, kas atrodas Āzijā: Žēlastība jums un miers no tā, kas ir, kas bija un kas nāks, un no tiem septiņiem gariem, kas atrodas Viņa troņa priekšā, ⁵ Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus, ⁶ Un kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen. ⁷ Lūk, Viņš nāk padebešos, un Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu caurdūruši. Par Viņu vaimanās visas zemes ciltis. Tiešām! Amen. ⁸ Es esmu alfa un omega, sākums un beigas, saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija un kas nāks, Visvarenais. ⁹ Es, Jānis, jūsu brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā Jēzū Kristū; es biju salā, ko sauc par Patmosu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ. ¹⁰ Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz sevis stipru balsi kā bazūni ¹¹ Sakām: To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām Āzijas baznīcām: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardā, Filadelfijā un Lāodikejā. ¹² Es atgriezos, lai vērotu balsi, kas runāja ar mani; un atgriezies es redzēju septiņus zelta svečturus, ¹³ Un septiņu zelta svečturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, apģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. ¹⁴ Bet Viņa galva un mati bija balti kā balta vilna un kā sniegs, un Viņa acis kā uguns liesma, ¹⁵ Un viņa kājas līdzīgas zelta rūdai, it kā krāsnī kausētai, un Viņa balss kā lielu ūdeņu krākšana. ¹⁶ Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes; no Viņa mutes izgāja abpusēji ass zobens un Viņa vaigs kā saule, kas staro savā spēkā. ¹⁷ Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais, ¹⁸ Un dzīvais; un es biju miris, un, lūk, esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un man ir nāves un elles atslēgas. ¹⁹ Tātad raksti, ko tu redzēji un kas ir, un kam jānotiek pēc tam. ²⁰ Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji manā labajā rokā, un par septiņiem zelta svečturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu baznīcu eņģeļi, un septiņi svečturi ir septiņas baznīcas.

³² Un ko Viņš redzēja un dzirdēja, par to Viņš liecina; bet Viņa liecību neviens nepieņem.

²⁶ Daudz man par jums jārunā un jātiesā, bet Tas, kas mani sūtījis, ir patiess; un es runāju pasaulei to, ko esmu no Viņa dzirdējis.

⁴⁹ Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt.

¹⁵ Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju.

⁸ Jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis.

²⁵ Bet Viņam, kas spējīgs jūs stiprināt sakaņā ar manu evaņģēliju un Jēzus Kristus vēstījumu, saskaņā ar noslēpumu atklāšanu, kas no mūžības bija noslēpts,

¹² Jo es pieņēmu to un iemācījos ne no cilvēka, bet no Jēzus Kristus caur atklāsmi.

³ Jo, pateicoties atklāsmei, man ticis zināms noslēpums, kā jau agrāk īsumā rakstīju.

³ Svētīgs tas, kas lasa un klausās šī pravietojuma vārdos, un glabā to, kas tanī rakstīts, jo laiks ir tuvu. ⁴ Jānis septiņām draudzēm, kas atrodas Āzijā: Žēlastība jums un miers no tā, kas ir, kas bija un kas nāks, un no tiem septiņiem gariem, kas atrodas Viņa troņa priekšā,

⁹ Es, Jānis, jūsu brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā Jēzū Kristū; es biju salā, ko sauc par Patmosu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ.

¹⁹ Tātad raksti, ko tu redzēji un kas ir, un kam jānotiek pēc tam.

¹ Pēc tam es redzēju: un, lūk, atvērtas durvis debesīs, un pirmā balss, kuru es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: Uzkāp šeit, un es tev rādīšu, kam pēc šā jānotiek!

² Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram.

⁶ Un viņš man sacīja: Šie vārdi ir visticamākie un patiesi. Kungs, pravieša gara Dievs, ir sūtījis savu eņģeli parādīt saviem kalpiem, kam drīzumā jānotiek.

¹⁶ Es, Jēzus, esmu sūtījis savu eņģeli, lai jums to apliecinātu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā rīta zvaigzne.

³² Un Jānis liecināja, sacīdams: Es redzēju Garu kā balodi nolaižamies no debesīm un paliekam uz Viņa.

¹¹ Patiesi, patiesi, es tev saku: Mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko redzam, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.

¹⁷ Bet ļaudis, kas ar Viņu bija, kad Viņš sauca Lācaru no kapa un to uzmodināja no miroņiem, deva liecību.

³⁵ Un tas, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu.

²⁴ Šis ir tas māceklis, kas par šo liecību dod un uzrakstīja šo; un mēs zinām, ka viņa liecība patiesa.

²⁰ Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.

¹⁵ Jo tu visiem ļaudīm liecināsi par Viņu to, ko redzēji un dzirdēji.

¹⁶ Bet celies un nostājies uz savām kājām, jo es tāpēc tev parādījos, lai ieceltu tevi par kalpu un liecinieku tam, ko es tev atklāšu,

⁶ Tā kā Kristus liecība ir jūsos nostiprināta.

¹ Arī es, brāļi, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, lai pasludinātu jums Kristus liecību.

¹ Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu,

¹⁴ Arī mēs redzējām un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis savu Dēlu, pasaules Pestītāju.

⁷ Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars; un šie trīs ir viens. ⁸ Un trīs ir, kas dod liecību virs zemes: Gars, ūdens un asinis; un šie trīs ir viens. ⁹ Ja mēs pieņemam cilvēku liecību, Dieva liecība ir lielāka: jo šī ir Dieva liecība, kas lielāka, ka Viņš liecinājis par savu Dēlu. ¹⁰ Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir Dieva liecība sevī. Kas netic Dēlam, tas dara Viņu par meli, tāpēc ka tas netic liecībai, ko Dievs liecinājis par savu Dēlu. ¹¹ Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums devis mūžīgo dzīvi, un šī dzīve ir Viņa Dēlā.

¹² Dēmētrijam par labu liecinājuši visi, arī pati patiesība, bet arī mēs domājam liecību, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.

⁹ Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši.

¹¹ Un viņi to uzvarēja Jēra asins dēļ, kas tanīs dzīvo! Bēdas zemei un jūrai, jo velns nokāpis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika.

¹⁷ Tad pūķis sadusmojās uz sievieti un izgāja cīnīties ar pārējiem viņas pēcnācējiem, kas pilda Dieva baušļus un kam ir Jēzus Kristus liecība.

²⁸ Un Viņš sacīja: Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.

¹¹ Un izprotiet šo laiku, jo mums jau pienākusi stunda celties no miega; un mūsu pestīšana tagad ir tuvāk nekā tad, kad kļuvām ticīgi.

⁸ Tāpēc arī jūs esiet pacietīgi un stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana ir tuvu! ⁹ Negaudieties, brāļi, viens par otru, lai netiktu tiesāti! Lūk, tiesnesis stāv durvju priekšā!

⁷ Tomēr visam tuvojas gals. Tāpēc esiet saprātīgi un modri lūgšanās!

⁸ Bet tomēr viens, vismīļie, lai nebūtu jums noslēpts, ka viena diena Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.

⁶ Un viņš man sacīja: Šie vārdi ir visticamākie un patiesi. Kungs, pravieša gara Dievs, ir sūtījis savu eņģeli parādīt saviem kalpiem, kam drīzumā jānotiek. ⁷ Un, lūk, es nāku drīz! Svētīgs tas, kas ievēro šīs pravietojumu grāmatas vārdus.

¹⁰ Un viņš man saka: Neaizzīmogo šīs pravietojumu grāmatas vārdus, jo laiks ir tuvu!

¹² Lūk, es nāku drīz, un mana alga līdz ar mani, lai atlīdzinātu katram attiecīgi tā darbiem.

²⁰ Tas, kas visu šo apliecina, saka: Tiešām, es nāku drīz! Amen!

¹ Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.

¹⁰ Tas turpinājās divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, jūdi un pagāni dzirdēja Kunga vārdu.

⁷ Visiem Dieva mīļotājiem, aicinātajiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!

³ Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!

⁴ Jo žēlastības ir dažādas, bet tas pats Gars. ⁵ Un ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. ⁶ Un ir dažāda darbība, bet tas pats Dievs, kas visos visu dara. ⁷ Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme, lai nestu svētību. ⁸ Vienam caur Garu tiek doti gudrības vārdi, citam tanī pat Garā zinātnes vārdi, ⁹ Citam ticība tai pašā Garā, citam dāvana dziedināt tanī pat vienā Garā, ¹⁰ Citam darīt brīnumus, citam pravietot, citam pazīt garus, citam dažādas valodas, citam valodu tulkošana. ¹¹ Bet to visu dara viens un tas pats gars, piešķirdams katram, kā gribēdams. ¹² Jo kā viens ķermenis un tam daudz locekļu, bet visi ķermeņa locekļi, kaut gan to ir daudz, ir tikai viens ķermenis, tā arī Kristus. ¹³ Jo vienā Garā mēs visi esam kristīti, vai tie būt jūdi vai pagāni, vai vergi, vai brīvie; un visi mēs ar vienu Garu esam dziedināti.

² Žēlastība jums un miers no mūsu Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus!

¹⁰ Un: Sākumā Tu, Kungs, dibināji zemi, un debesis ir Tavu roku darbs. ¹¹ Tās zudīs, bet Tu paliksi, un tās visas sadils kā drēbes. ¹² Un kā drānas Tu tās mainīsi, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un tavi gadi nebeigsies. (Ps 101,26-28) ¹³ Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Sēdies pie manas labās rokas, kamēr es Tavus ienaidniekus likšu par pameslu Tavām kājām? (Ps 109,1)

⁸ Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats.

¹⁷ Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes. Tā nāk no gaismas Tēva, kurā nav pārmaiņas, nedz pārgrozības ēnas.

¹ Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitinijā. ² Dieva Tēva iepriekš paredzētiem Gara svētīšanai, paklausībai un apslacināšanai ar Jēzus Kristus asinīm: žēlastība jums un miers pārpilnībā!

¹ Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams savu eņģeli, darījis zināmu savam kalpam Jānim,

⁸ Es esmu alfa un omega, sākums un beigas, saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija un kas nāks, Visvarenais.

¹¹ Sakām: To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām Āzijas baznīcām: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardā, Filadelfijā un Lāodikejā.

²⁰ Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji manā labajā rokā, un par septiņiem zelta svečturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu baznīcu eņģeļi, un septiņi svečturi ir septiņas baznīcas.

⁸ Un Smirnas baznīcas eņģelim raksti: Tā saka pirmais un pēdējais, kas bija miris un atkal dzīvo:

¹² Un Pergamas baznīcas eņģelim saki: Tā saka Tas, kam zobens abpusēji ass:

¹⁸ Un Tiatiras baznīcas eņģelim raksti: Tā saka Dieva Dēls, kam acis kā uguns liesma un kājas kā zelta rūda:

¹ Un Sardas baznīcas eņģelim raksti: Tā saka Tas, kam septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes: Es zinu tavus darbus, jo tevi gan sauc par dzīvu, bet tu esi miris.

⁷ Un Filadelfijas baznīcas eņģelim raksti: To saka Svētais un Patiesīgais, kam ir Dāvida atslēga, kas atver un neviens neizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver.

¹⁴ Un Lāodikejas baznīcas eņģelim raksti: To saka Amen, uzticīgais un patiesais liecinieks, kas ir Dieva radījumu sākums.

⁵ Un no troņa šāvās zibeņi un balsis, un pērkoni; troņa priekšā dega septiņas lāpas, kas ir septiņi Dieva gari.

⁸ Un četri dzīvnieki, kam bija katram seši spārni un visapkārt un iekšpusē pilni acīm, nemitīgi dienu un nakti sauca: Svēts, svēts, svēts visvarenais Kungs Dievs, kas bija, kas ir un kas nāks!

⁶ Un es redzēju: lūk, troņa vidū starp četriem dzīvniekiem un sentēviem vidū stāvēja Jērs, it kā nokauts, kam bija septiņi ragi un septiņas acis, kas ir septiņi Dieva gari, izsūtīti visā pasaulē.

¹⁸ Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man dota visa vara debesīs un virs zemes.

¹⁴ Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Un ja es liecinu pats par sevi, tad mana liecība ir pareiza, jo es zinu, no kurienes nāku un kur eju; bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kur eju. ¹⁵ Jūs tiesājat miesīgi; es netiesāju nevienu. ¹⁶ Un ja es tiesāju, mans lēmums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet es un Tēvs, kas mani sūtījis.

¹ Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām.

⁸ Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. ⁹ Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. ¹⁰ Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.

³⁴ Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!

⁹ Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā!

³⁷ Tad Pilāts sacīja Viņam: Tātad Tu esi Ķēniņš? Jēzus atbildēja: Tu saki, ka esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi.

²⁸ Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis.

²³ Ka Kristum jācieš, ka Viņš pirmais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.

³⁷ Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis.

¹¹ Arī no jums daži tādi bijuši, bet jūs esat nomazgāti un svētdarīti, un attaisnoti mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.

²⁰ Bet tagad Kristus ir no miroņiem augšāmcēlies kā pirmais starp mirušajiem, ²¹ Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcēlšanās. ²² Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti, ²³ Bet katrs pēc savas kārtas: Kristus kā pirmais, pēc tam tie, kas Kristum pieder, kas ticējuši uz Viņa atnākšanu.

²⁰ Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus. Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani.

²⁰ To Viņš parādīja Kristū, uzmodinādams Viņu no miroņiem un novietodams pie savas labās rokas debesīs ²¹ Augstāk par katru valdību un varu, un spēku, un valdniekiem, un par ikvienu vārdu, kas tiek piesaukts ne tikai šinī, bet arī nākamajā pasaulē. ²² Un visu Viņš nolicis zem Viņa kājām un iecēla Viņu par galvu visai Baznīcai.

⁴ Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis.

² Un dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai.

²⁵ Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu. ²⁶ Lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem. ²⁷ Sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, bet lai tā būtu svēta un bez vainas.

¹⁸ Un Viņš ir miesas - Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais.

¹³ Dieva priekšā, kas visu dzīvu dara, un Kristus Jēzus priekšā, kas liecību deva Poncija Pilāta laikā, es tev pavēlu labu liecināt,

¹⁵ Ko savlaicīgi rādīs svētais un vienīgais, un spēcīgais ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.

¹⁴ Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam.

¹⁹ Bet ar Kristus, neaptraipītā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm,

⁷ Bet ja mēs staigājam gaismā, tā kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus Kristus asinis šķīstī mūs no katra grēka.

¹⁰ Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem.

⁷ Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars; un šie trīs ir viens. ⁸ Un trīs ir, kas dod liecību virs zemes: Gars, ūdens un asinis; un šie trīs ir viens. ⁹ Ja mēs pieņemam cilvēku liecību, Dieva liecība ir lielāka: jo šī ir Dieva liecība, kas lielāka, ka Viņš liecinājis par savu Dēlu. ¹⁰ Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir Dieva liecība sevī. Kas netic Dēlam, tas dara Viņu par meli, tāpēc ka tas netic liecībai, ko Dievs liecinājis par savu Dēlu.

¹⁴ Es viņam atbildēju: Mans kungs, tu to zini. Un viņš man sacīja: Šie ir tie, kas nākuši no lielajām ciešanām un savas drānas mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.

¹⁵ Septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, vēstīdamas: Šīs pasaules valdīšana pieder mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam, un Viņš valdīs mūžīgi mūžos! Amen.

¹⁴ Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš; un tie, kas ar Viņu, ir aicinātie, izredzētie un uzticīgie.

¹⁶ Un uz tērpa, proti, Viņa sānos rakstīts: Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.

¹³ Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna! Amen.

²³ Lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis.

³⁶ Jo no Viņa un caur Viņu, un Viņā ir viss. Viņam lai gods mūžīgi! Amen.

⁶ Lai vienprātīgi, vienā mutē godinātu Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.

¹¹ Un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.

¹⁶ Viņam vienīgajam ir nemirstība, un Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis un arī nevar redzēt; Viņam gods un mūžīga valdīšana! Amen.

²¹ Lai stiprina jūs katrā labā darbā, ka jūs izpildītu Viņa gribu; lai Viņš jūsos padara to, kas Viņam patīk caur Jēzu Kristu, kam lai gods mūžīgi mūžos! Amen.

⁵ Uzceliet uz Viņa no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni, topiet par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus! ⁶ Tāpēc Rakstos teikts: Lūk, es lieku Sionā izredzētu, dārgu stūrakmeni, un kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā, (Is 28,16) ⁷ Un jums, kas ticat, ir gods, bet neticīgajiem šis akmens, ko cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens (Ps 117,22) ⁸ Un piedauzības akmens, un apgrēcības klints tiem, kuriem vārds ir piedauzība, un tie netic. Tas viņiem arī lemts. ⁹ Bet jūs esat izredzētā cilts, ķēnišķīgā priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.

¹¹ Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad tanī spēkā, ko Dievs piešķir, lai visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu, kam gods un vara mūžu mūžos. Amen.

¹¹ Viņam gods un vara mūžu mūžos! Amen.

¹⁸ Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai! Amen!

²⁵ Vienīgajam Dievam, mūsu Pestītājam, caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, lai gods, varenība, spēks un vara no mūžības, tagad un visos mūžu mūžos! Amen.

¹¹ Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu un godu, un varu, jo Tu visu radīji un ar Tavu gribu viss bija un tika radīts.

¹⁰ Un Tu mūs padarīji par valdniekiem un priesteriem Dieva priekšā, un mēs valdīsim virs zemes.

¹² Kas sauca skaļā balsī: Jērs, ko nonāvēja, ir cienīgs saņemt varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību. ¹³ Un visu radību, kas debesīs un virs zemes, un apakšzemē, un kas jūrā, un kas tanī, es dzirdēju visus sakām: Tam, kas sēd tronī, un Jēram lai ir svētība un gods, un slava, un vara mūžīgi mūžos! ¹⁴ Un četri dzīvnieki sacīja: Amen! Bet divdesmit četri sentēvi metās zemē uz sava vaiga un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžos.

⁶ Svētīgs un svēts ir tas, kas ņem līdzdalību pie pirmās augšāmcelšanās. Pār šiem otrai nāvei nav varas, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadus.

³⁰ Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies debesīs; un tad visas zemes ciltis vaimanās; un viņas redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebešos lielā spēkā un godībā.

⁶⁴ Jēzus viņam sacīja: Tu to pateici: bet es jums saku, ka no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā Dieva labās rokas un nākam debesu padebešos.

²⁶ Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos lielā spēkā un godībā.

⁶² Bet Jēzus sacīja viņam: Es esmu; un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva spēka labās rokas un nākam debesu padebešos.

²⁷ Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā varā un godībā.

²⁸ Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! ²⁹ Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. ³⁰ Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs!

³⁴ Bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.

³⁷ Un arī citi Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši. (Zah.12,10)

⁹ Un to sacījis, tiem redzot, Viņš tika pacelts, un padebess paņēma Viņu no to acīm. ¹⁰ Kad tie, Viņam debesīs uzejot, skatījās, lūk, divi vīri baltās drēbēs piestājās tiem ¹¹ Un sacīja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam.

¹⁰ Un gaidītu no debesīm Viņa Dēlu Jēzu (ko Viņš uzmodināja no miroņiem), kas mūs izglāba no nākamajām dusmām.

¹⁷ Tad arī mēs, kas dzīvojam, kas esam palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā, padebešos, pretīm Kristum; un tā mēs vienmēr būsim pie Kunga.

⁶ Bet atkrituši, vest atkal pie atgriešanās; tie Dieva Dēlu, no jauna izzobodami, sit sev krustā.

²⁹ Kā jums šķiet, cik gan smagāku sodu pelna tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības asinis, kurās tas svētīts, turētu par nesvētām, un žēlastības Garu nievātu?

² Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir.

¹⁴ Par šiem pravietojis arī Henohs, septītais pēc Ādama, sacīdams: Lūk, Kungs nāks kopā ar tūkstošiem savu svēto

¹⁵ Un zemes ķēniņi un valdnieki, un pavēlnieki, un bagātie, un stiprie, un katrs vergs, un brīvais paslēpās alās un kalnu klintīs, ¹⁶ Sacīdami kalniem un klintīm: Krītiet pār mums, paslēpiet mūs no tronī Sēdētāja vaiga un Jēra dusmām, ¹⁷ Jo pienākusi Viņu lielā dusmu diena, un kas gan spēs pastāvēt?

¹⁴ Tad es redzēju: un, lūk, gaišs mākonis, bet uz mākoņa sēdēja kāds līdzīgs Cilvēka Dēlam. Tam bija zelta kronis galvā un viņa rokā ass sirpis. ¹⁵ Un cits eņģelis izgāja no dievnama un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: Nolaid savu sirpi un pļauj, tāpēc ka pļaujas stunda pienākusi, jo zemes pļauja nobriedusi. ¹⁶ Un tas, kas sēdēja uz mākoņa, nolaida savu sirpi zemē un nopļāva zemes ražu.

¹⁵ Šo preču tirgotāji, kas kļuvuši bagāti, stāvēja attālu bailēs tās moku dēļ, raudādami un vaimanādami, ¹⁶ Un sacīdami: Bēdas, bēdas, lielā pilsēta, kas bija tērpta dārgā audeklā un purpurā, un sarkanā audumā, un rotāta zeltā un dārgos akmeņos, un pērlēs! ¹⁷ Jo vienā stundā gāja bojā tādas bagātības! Un visi stūrmaņi, un laivinieki, un jūrnieki, un visi, kas darbojas uz jūras, attālu stāvēdami ¹⁸ Un redzēdami tās uguns vietu, sauca, sacīdami: Kura šai lielajai pilsētai līdzīga? ¹⁹ Tie kaisīja pelnus uz savām galvām un kliedza raudādami, un vaimanāja, sacīdami: Bēdas, bēdas, tā lielā pilsēta, kurā ar tās mantām kļuvuši bagāti visi tie, kam bija kuģi jūrā, jo vienā stundā tā tika izpostīta. ²⁰ Priecājieties par to, debesis un svētie apustuļi, un pravieši, jo Dievs jūsu tiesu spriedis par to.

¹ Pēc tam es dzirdēju it kā liela ļaužu pulka balsis debesīs saucam: Alleluja! Pestīšana un gods, un vara ir mūsu Dievam, ² Jo patiesas un taisnīgas ir Viņa tiesas, kas notiesāja lielo netikli, kura samaitāja zemi savā netiklībā. Un Viņš atrieba savu kalpu asinis, kas bija pie tās rokām. ³ Un tie atkal sauca: Alleluja! Un tās dūmi paceļas mūžīgi mūžos.

⁴ Un tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem pierēs.

¹⁸ Un es jūs pieņemšu, un es būšu jums Tēvs, un jūs būsiet mani dēli un meitas, saka visspēcīgais Kungs.

⁴ Jānis septiņām draudzēm, kas atrodas Āzijā: Žēlastība jums un miers no tā, kas ir, kas bija un kas nāks, un no tiem septiņiem gariem, kas atrodas Viņa troņa priekšā,

¹⁷ Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais,

¹⁷ Mēs Tev pateicamies, Kungs, visvarenais Dievs, kas esi, un kas biji, un kas nāksi, ka Tu saņēmi savu lielo varu un valdīji.

¹⁴ Un tie ir ļaunie gari, kas dara brīnumus; un tie iziet pie visas zemes ķēniņiem, lai tos sapulcinātu cīņai visvarenā Dieva lielajā dienā.

¹⁵ Un no viņa mutes iziet abpusēji ass zobens, ar ko satriekt tautas. Viņš tās valdīs ar dzelzs zizli un min visvarenā Dieva dusmu bardzības vīna spiedi.

⁶ Un Viņš man sacīja: Ir noticis! Es esmu alfa un omega, sākums un gals. Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības ūdens avota.

²² Un svētnīcu es tanī neredzēju, jo Kungs, visvarenais Dievs, un Jērs ir tā svētnīca.

¹³ Es esmu alfa un omega, pirmais un pēdējais, sākums un beigas.

³³ To es jums sacīju, lai jums būtu miers manī. Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprinieties: es uzvarēju pasauli.

²² Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamudinādami pastāvēt ticībā, jo caur daudz ciešanām pienākas mums ieiet Dieva valstībā.

⁷ Tiem, kas, pacietībā labus darbus darīdami, meklē svētlaimību un godu, un neiznīcību, - ar mūžīgo dzīvi, ⁸ Bet tiem, kas pretojas un nemeklē patiesību, bet nododas netaisnībai, - ar dusmām un bardzību.

³ Bet nevien tas: mēs gavilējam ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada pacietību, ⁴ Pacietība - pastāvību, pastāvība - cerību,

¹⁷ Bet ja esam bērni, tad arī mantinieki, pat Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; tik tiešām, ja mēs līdzi ciešam, tad līdzi tiksim arī pagodināti.

²⁵ Bet ja ceram uz ko neredzēdami, tad to ar pacietību gaidām.

⁹ Jo man šķiet, ka Dievs mums, apustuļiem, it kā nāvei lemtiem ierādījis pēdējo vietu, jo mēs esam kļuvuši par izbrīnu pasaulei un eņģeļiem, un cilvēkiem. ¹⁰ Mēs neprātīgi Kristus dēļ, bet jūs gudri Kristū; mēs nespēcīgi, bet jūs stipri; jūs cienīti, bet mēs nicināti. ¹¹ Līdz pat šai stundai ciešam arī izsalkumu un slāpes, esam arī kaili un tiekam dūrēm sisti, kā arī esam bez pajumtes; ¹² Un mēs pūlamies, strādādami savām rokām. Mūs lād, bet mēs svētām; mūs vajā, bet mēs paciešam; ¹³ Mūs zaimo, bet mēs aizlūdzam; mēs esam kļuvuši it kā šīs pasaules atkritumi, kā no visiem atmetami līdz pat šim laikam.

⁷ Tas ir taisnīgi, ka es par jums visiem domāju, jo jūs esat līdzdalībnieki manā priekā, manās važās, evaņģēlija aizstāvēšanā un nostiprināšanā.

¹⁴ Tomēr jūs labi darījāt, dalīdamies ar mani manās bēdās.

⁴ Tā ka mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs par jūsu pacietību un ticību visās jūsu vajāšanās un bēdās, ko jūs panesat ⁵ Dieva taisnīgās tiesas pierādījumam, jo jūs būsiet Dieva valstības cienīgi, kuras dēļ ciešat.

⁵ Bet Kungs lai vada jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību!

⁸ Tāpēc nekautrējies no mūsu Kunga liecības, nedz no manis, Viņa gūstekņa, bet Dieva spēkā līdzdarbojies evaņģēlijā!

³ Strādā kā labs Jēzus Kristus kareivis! ⁴ Neviens Dieva kareivis neiesaista sevi pasaulīgās darīšanās, lai izpatiktu tam, kam saistījies ar pienākumu. ⁵ Un ja arī sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies. ⁶ Zemkopim, kas strādā, pirmajam jāsaņem sava daļa no augļiem. ⁷ Saproti, ko es tev saku: Kungs dos tev saprašanu visās lietās. ⁸ Atminies, ka Kungs Jēzus Kristus, kas cēlies no Dāvida cilts, ir uzcēlies no miroņiem saskaņā ar manu evaņģēliju; ⁹ Tā labad es strādāju līdz pat važām it kā ļaundaris; bet Dieva vārds nav saistīts. ¹⁰ Tāpēc es visu paciešu izredzēto dēļ, lai arī viņi sasniegtu pestīšanu, kas ir Kristū Jēzū, kopā ar debesu godību. ¹¹ Tie ir patiesi vārdi: Ja mēs kopā ar Viņu miruši, tad mēs kopā ar Viņu dzīvosim. ¹² Ja mēs pacietīsim, tad kopā ar Viņu valdīsim; ja noliegsim, tad arī Viņš mūs noliegs.

³⁶ Jo pacietība jums nepieciešama, lai, Dieva prātu izpildījuši, iemantotu apsolījumu.

⁷ Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Lūk, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi ilgodamies, kamēr tas saņems agro un vēlo lietu. ⁸ Tāpēc arī jūs esiet pacietīgi un stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana ir tuvu!

² Kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, un ko vien viņš redzējis.

⁹ Es zinu tavas apspiešanas un tavu nabadzību, bet tomēr tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga. ¹⁰ Nebīsties no tā, kas tev vēl būs jācieš! Lūk, velns metīs kādus no jums cietumā, lai jūs tiktu pārbaudīti un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, un es tev došu dzīvības kroni.

¹⁰ Tāpēc, ka tu turēji manu pacietības vārdu; arī es tevi sargāšu no pārbaudījuma stundas, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.

⁷ Un kad viņi beigs savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos pret tiem, tos uzvarēs un tos nonāvēs.

¹⁰ Kas ved gūstā, tas ies gūstā; kas nokauj ar zobenu, tas krīt no zobena. Šeit ir svēto izturība un ticība.

¹² Te parādās svēto pacietība, kas pilda Dieva baušļus un ticību uz Jēzu.

¹⁰ Tad es kritu pie viņa kājām, lai to pielūgtu. Viņš man sacīja: Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam Jēzus liecība. Pielūdz Dievu, jo Jēzus liecība ir pravietojuma gars!

⁴³ Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā:

¹⁹ Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums!

²⁶ Un pēc astoņām dienām atkal Viņa mācekļi un arī Toms bija iekšā. Un durvis bija aizslēgtas. Jēzus atnāca un nostājās starp viņiem, un sacīja: Miers jums!

¹⁰ Un viņš izsalka un gribēja ēst. Kamēr tie sagatavoja, viņš tika garā aizrauts. ¹¹ Un viņš redzēja atvērtas debesis un kādu trauku nolaižamies, it kā lielu palagu aiz četriem stūriem no debesīm nolaistu zemē; ¹² Tanī bija visādi četrkājaiņi un zemes rāpuļi, un debess putni. ¹³ Un balss vēstīja viņam: Pēteri, celies, nokauj un ēd! ¹⁴ Bet Pēteris sacīja: Nē, Kungs, es nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un netīru. ¹⁵ Tad otrreiz balss uz viņu: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! ¹⁶ Tas notika trīs reizes; un trauks tūdaļ tika uzņemts debesīs. ¹⁷ Un kamēr Pēteris sevī nodomāja, ko nozīmē redzētā parādība, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, meklēdami Sīmaņa namu, stāvēja pie durvīm. ¹⁸ Un tie sauca, jautādami: Vai te viesojas Sīmanis, kas tiek saukts Pēteris? ¹⁹ Bet kamēr Pēteris domāja par parādību, Gars viņam sacīja: Lūk, trīs vīri tevi meklē. ²⁰ Tāpēc celies, nokāp un nemaz nešaubīdamies, ej viņiem līdz, jo es tos sūtīju! ²¹ Bet Pēteris, nokāpis pie vīriem, sacīja: Lūk, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs atnācāt? ²² Tie sacīja: Simtnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, ko godina visa jūdu tauta, saņēma pamācību no svētā eņģeļa, lai aicinātu tevi savā namā un uzklausītu tavus vārdus. ²³ Tad viņš ieveda tos iekšā un uzņēma mājvietā; bet nākošajā dienā viņš cēlies gāja tiem līdz; arī daži brāļi no Jopes pavadīja viņu. ²⁴ Otrā dienā viņš nonāca Cēzarejā. Bet Kornēlijs, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus, gaidīja viņus. ²⁵ Un notika, ka, Pēterim ienākot, Kornēlijs nāca viņam pretim un, nometies pie tā kājām, pagodināja viņu. ²⁶ Bet Pēteris pacēla viņu, sacīdams: Celies, arī es esmu cilvēks. ²⁷ Un viņš, sarunādamies ar to, iegāja iekšā un atrada daudz atnācēju. ²⁸ Un viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka jūdu cilvēkiem nav atļauts biedroties un satikties ar svešinieku; bet man Dievs atklāja, ka nevienu cilvēku nevajag uzskatīt par nešķīstu vai netīru. ²⁹ Tāpēc uzaicināts es atnācu bez šaubīšanās. Es jautāju, kādā iemesla dēļ jūs mani aicinājāt? ³⁰ Tad Kornēlijs sacīja: Pirms četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, es lūdzu Dievu savā namā un, lūk, nostājās manā priekšā vīrs spožās drēbēs un sacīja: ³¹ Kornēlij, tava lūgšana uzklausīta, un Dievs tavas labdarības dāvanas atminējies sava vaiga priekšā. ³² Tāpēc sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris; viņš viesojas ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras. ³³ Tad es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi tu darīji atnākdams. Tagad mēs visi stāvam tavā priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev pavēlējis.

⁷ Bet pirmajā nedēļas dienā, kad mēs sanācām maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties tālāk, runāja tiem; un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.

² Lai ikviens no jums pirmajā nedēļas dienā atliek un uzglabā, kas kuram labpatiks, lai nevajadzētu vākt ziedojumus tad, kad es atnākšu.

² Kristū es pazīstu cilvēku, kas pirms četrpadsmit gadiem, nezinu, vai miesā, nezinu arī, vai ārpus miesas, Dievs to zina, tika aizrauts trešajās debesīs. ³ Un es zinu, ka šis cilvēks vai miesā, vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina, ⁴ Tika aizrauts paradīzē un dzirdēja noslēpumainus vārdus, ko cilvēks nedrīkst izrunāt.

¹ Pēc tam es redzēju: un, lūk, atvērtas durvis debesīs, un pirmā balss, kuru es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: Uzkāp šeit, un es tev rādīšu, kam pēc šā jānotiek! ² Un tūliņ es biju garā; un, lūk, tronis bija celts debesīs, un tronī kāds sēdēja.

³ Un sauca stiprā balsī, it kā lauva rūktu. Un kad viņš bija saucis, tad septiņu pērkonu balsis sāka runāt. ⁴ Un kad septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt. Tad dzirdēju balsi no debesīm man sakām: Apzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, bet neuzraksti to! ⁵ Un eņģelis, ko es redzēju stāvam virs jūras un virs zemes, pacēla savu roku pret debesīm ⁶ Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžos un kas radīja debesis un visu, kas tanīs, un zemi, un visu, kas tanī, un jūru, un visu, kas tanī, jo laika vairs nebūs. ⁷ Bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūnēt, piepildīsies Dieva noslēpums, kā Viņš to pasludināja caur saviem kalpiem praviešiem. ⁸ Un atkal es dzirdēju balsi no debesīm man runājam un sakām: Ej un ņem atvērto grāmatu no eņģeļa rokas, kas stāv virs jūras un virs zemes!

³ Un viņš garā aiznesa mani tuksnesī. Tur es redzēju sievieti, sēžot sarkanā zvērā, pilnu zaimu vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragu.

¹⁰ Un viņš mani aiznesa garā lielā, augstā kalnā un rādīja man svēto pilsētu Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva.

¹⁹ Viņš nonāca Efezā un atstāja tos tur, bet pats, iegājis sinagogā, sarunājās ar jūdiem. ²⁰ Tie lūdza viņu palikt ilgāku laiku, bet viņš.nepiekrita, ²¹ Bet atvadīdamies viņš teica: Ja tāds būs Dieva prāts, es atkal atgriezīšos pie jums. Tad viņš aizgāja no Efezas.

²⁴ Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, labs Rakstu pazinējs un daiļrunīgs.

¹ Bet notika, kamēr Apolls bija Korintā, ka Pāvils, pārstaigājis augstienes apgabalus, nonāca Efezā. Atradis dažus mācekļus, ² Viņš tiem sacīja: Vai jūs saņēmāt Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi? Bet tie viņam sacīja: Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir. ³ Tad viņš tiem sacīja: Kā tad jūs esat kristīti? Tie sacīja: Jāņa kristībā. ⁴ Bet Pāvils sacīja: Jānis kristīja tautu grēku nožēlošanas kristībā, sacīdams, lai tie tic uz To, kas pēc viņa nāks, t.i., uz Jēzu. ⁵ To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. ⁶ Un kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca uz viņiem, un tie runāja valodās un pravietoja. ⁷ Bet viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru. ⁸ Tad viņš, iegājis sinagogā, droši sludināja trīs mēnešus, mācīdams un pārliecinādams par Dieva valstību. ⁹ Bet kad daži palika cietsirdīgi un neticēja, ļaužu priekšā zaimodami Kunga ceļu, viņš no tiem aizgāja, nošķīra mācekļus un katru dienu tiem sludināja Tiranna skolā. ¹⁰ Tas turpinājās divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, jūdi un pagāni dzirdēja Kunga vārdu. ¹¹ Dievs ar Pāvila rokām darīja ne mazums brīnumu, ¹² Tā ka pat sviedrautus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveselajiem, un slimības tos atstāja, un ļaunie gari izgāja no tiem. ¹³ Bet daži no jūdiem, kas bija garu izdzinēji un klejoja apkārt, mēģināja piesaukt Jēzus vārdu pār tiem, kam bija ļaunie gari, sacīdami: Es jūs zvērinu pie Jēzus, ko Pāvils sludina. ¹⁴ Bet tie, kas to darīja, bija dažī jūdi: augstā priestera Skevas septiņi dēli. ¹⁵ Bet ļaunais gars tiem atbildēja, sacīdams: Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu, bet kas jūs esat? ¹⁶ Un cilvēks, kurā bija ļaunais gars, uzbruka tiem, ņēma pār abiem virsroku un pieveica tos, tā ka tie kaili un ievainoti aizbēga no tās mājas. ¹⁷ Tas kļuva zināms visiem jūdiem un pagāniem, kas dzīvoja Efezā, un visus tos pārņēma bailes, un viņi godināja Kunga Jēzus vārdu. ¹⁸ Un daudzi no ticīgajiem nāca, atzīdami un izstāstīdami savus darbus. ¹⁹ Bet daudzi no tiem, kas nodarbojās ar māņticību, sanesa grāmatas un visu priekšā sadedzināja. Noteicot to vērtību, atrada, ka tā ir piecdesmit tūkstošu denāriju. ²⁰ Tā Dieva vārds vareni auga un nostiprinājās. ²¹ To pabeidzis, Pāvils garā apņēmās, pārstaigājot Maķedoniju un Ahaju, iet uz Jeruzalemi, sacīdams: Kad es būšu tur bijis, man būs jāredz arī Roma. ²² Tad viņš, aizsūtījis uz Maķedoniju divus savus palīgus, Timoteju un Erastu, pats kādu laiku palika Āzijā. ²³ Bet tanī laikā notika liels nemiers Kunga ceļa dēļ. ²⁴ Jo kāds sudrabkalis, vārdā Dēmetrijs, kas darināja Diānas sudraba tempļus un sagādāja amatniekiem ne mazums peļņas, ²⁵ Sasaucis tos un citus, kas strādāja to pašu amatu, sacīja: Vīri, jūs zināt, ka no šī darba mums ir ieguvums; ²⁶ Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā pārliecina un novērš daudz tautas, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. ²⁷ Bet ne tikai šai mūsu nodarbei draud briesmas kļūt atmestai, bet arī lielās Diānas templis tiks nievāts un arī sāks iznīkt viņas godība, ko pielūdz visa Āzijā un pasaule. ²⁸ To dzirdēdami un dusmu pārņemti, tie kliedza, sacīdami: Liela ir efeziešu Diāna! ²⁹ Un pilsētā cēlās nemiers. Tie vienprātīgi traucās uz teātri, raudami līdz maķedoniešus - Gaiju un Aristarhu, Pāvila ceļa biedrus. ³⁰ Kad Pāvils gribēja iet pie tautas, mācekļi to nepieļāva. ³¹ Bet arī daži no Āzijas dižciltīgajiem, kas bija viņa draugi, sūtīja pie viņa un lūdza, lai viņš neiet uz teātri. ³² Bet daži kliedza citu, jo sanāksme bija izjukusi, un vairums nezināja, kāda iemesla dēļ viņi sanākuši. ³³ Tad tie no pūļa izvilka Aleksandru, ko jūdi bīdīja uz priekšu. Bet Aleksandrs, pieprasījis ar roku klusēšanu, gribēja aizstāvēties tautas priekšā. ³⁴ Uzzinājuši, ka viņš ir jūds, tie visi vienā balsī apmēram divas stundas kliedza: Liela ir efeziešu Diāna! ³⁵ Bet rakstvedis nomierināja pūli, sacīdams: Efeziešu vīri, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka efeziešu pilsēta ir lielās Diānas, Jupitera meitas, godinātāja? ³⁶ Tā kā tam neviens nevar pretim runāt, jums jānomierinās, lai neko neapdomīgu nedarītu. ³⁷ Jūs atvedāt šos cilvēkus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne jūsu dieves zaimotāji. ³⁸ Ja Dēmetrijam un amatniekiem, kas kopā ar viņu, ir kāda prasība pret citiem, tad notiek tiesu sanāksmes un ir arī prokonsuli, lai sūdz viens otru. ³⁹ Bet ja jums būtu vēl kāda cita prasība, to var izlemt likumīgā sanāksmē. ⁴⁰ Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo mēs nevaram uzrādīt, kas būtu pie dumpja vainojams. Un viņš to teicis, atlaida sanāksmi. ⁴¹ Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo mēs nevaram uzrādīt, kas būtu pie dumpja vainojams. Un viņš to teicis, atlaida sanāksmi.

¹⁷ No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja baznīcas vecākos.

³² Ja es (kā cilvēks) Efezā cīnījos ar plēsīgajiem zvēriem, kāds man no tā labums, ja mirušie neceļas augšām? Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!

⁸ Efezā es palikšu līdz Vasarsvētkiem;

¹ Pāvils, saskaņā ar Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, visiem svētajiem, kas atrodas Efezā, un ticīgajiem Jēzū Kristu.

¹⁵ Sveiciniet brāļus, kas dzīvo Lāodikejā un Nimfu, un draudzi, kas ir viņa namā! ¹⁶ Kad šo vēstuli izlasīs pie jums, tad parūpējieties, lai tā tiktu lasīta arī lāodikejiešu draudzē, bet to, kas Lāodikejā, lasiet jūs!

³ Aiziedams uz Maķedoniju es lūdzu tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu dažiem nemācīt citādi

¹⁹ Tātad raksti, ko tu redzēji un kas ir, un kam jānotiek pēc tam.

⁴ Un kad septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt. Tad dzirdēju balsi no debesīm man sakām: Apzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, bet neuzraksti to!

¹³ Un dzirdēju balsi no debesīm man sakām: Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst Kungā. No šī brīža, saka Gars, tiem jāatdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tiem seko.

⁹ Un viņš man sacīja: Raksti: Svētīgi tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā. Viņš man sacīja: Šie ir patiesie Dieva vārdi.

⁵ Un tas, kas sēdēja tronī, sacīja: Lūk, es visu daru jaunu. Un Viņš man sacīja: Raksti, jo šie vārdi ir vispatiesākie un pareizi.

¹³ Un septiņu zelta svečturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, apģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.

⁷ Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. ⁸ Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

¹⁴ Tā kā bērniem kopīgi ir miesa un asinis, tad arī Viņš tāpat to pieņēmis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam vara pār nāvi, tas ir, velnu, ¹⁵ Un atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu dzīvi bija padoti verdzībai. ¹⁶ Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem. ¹⁷ Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai kļūtu žēlsirdīgs un uzticīgs augstais priesteris Dievam tautas grēku izlīdzināšanai.

¹⁵ Jo mums nav augstā priestera, kas nespētu līdzjust mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.

¹⁴ Tad es redzēju: un, lūk, gaišs mākonis, bet uz mākoņa sēdēja kāds līdzīgs Cilvēka Dēlam. Tam bija zelta kronis galvā un viņa rokā ass sirpis.

⁶ Un no svētnīcas izgāja septiņi eņģeļi, kam bija septiņas mocības, tērpti tīrās un spožās linu drēbēs un apjozti zelta jostām ap krūtīm.

³ Un viņa skats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs.

¹² Viņa acis it kā uguns liesma, un galvā Viņam daudzi kroņi. Un bija uzrakstīts Viņa vārds, ko neviens nepazina kā vienīgi Viņš pats.

² Un es dzirdēju balsi no debesīm, kas bija it kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija it kā koklētāju koklēšana ar savām koklēm.

⁶ Un dzirdēju it kā liela ļaužu pulka balsi, it kā lielu ūdeņu troksni, it kā spēcīgu pērkonu rūkšanu sakām: Alleluja, jo valda Kungs, mūsu visvarenais Dievs.

² Un tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs.

¹³ Ceļā dienas vidū, ķēniņ, es redzēju gaismu no debesīm, kas bija spožāka par sauli, apspīdam mani un tos, kas bija kopā ar mani.

¹⁷ Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu (tas ir, Dieva vārdu)

¹² Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.

¹⁶ Tātad arī tu gandari! Bet ja ne, tad es drīz nākšu pie tevis un cīnīšos pret viņiem ar savu mutes zobenu.

¹ Es redzēju citu varenu eņģeli, kas bija ietinies mākonī, nokāpjam no debesīm. Un varavīksne bija virs viņa galvas; un viņa vaigs bija kā saule, bet viņa kājas kā uguns stabi.

¹ Tad pie debesīm parādījas liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām, bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis.

²¹ Tad pārējos nonāvēja ar zobenu, kas izgāja no zirga sēdētāja mutes, un visi putni bija paēduši no viņu miesām.

² Un tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs. ³ Un, lūk, viņiem parādījās Mozus un Elijs un runāja ar Viņu. ⁴ Bet Pēteris atbildēdams sacīja Jēzum: Kungs, labi mums šeit būt! Ja vēlies, mēs taisīsim šeit trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. ⁵ Viņam vēl runājot, lūk, spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet! ⁶ Kad mācekļi to dzirdēja, viņi krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. ⁷ Bet Jēzus piegāja un pieskārās viņiem, un sacīja tiem: Celieties un nebīstieties!

⁴ Bet sargi bailēs drebēja un bijās no viņa, un kļuva kā miruši.

⁵ Un viņas, kapā iegājušas, redzēja baltās drēbēs tērptu jaunekli, sēžot pa labi; un viņas izbijās. ⁶ Viņš sacīja tām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav, redziet vietu, kur tie Viņu bija nolikuši.

³⁷ Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. ³⁸ Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs? ³⁹ Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu! Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man!

²³ Bet viens no Viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, piekļāvās Jēzus krūtīm.

²⁰ Pēteris, pagriezies atpakaļ, redzēja to mācekli sekojam, ko Jēzus mīlēja, kas Vakariņās piekļāvās Viņa krūtīm un sacīja: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos?

¹⁹ Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.

¹⁹ Vēl neilgi, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs redzēsiet mani, jo es dzīvoju, un jūs dzīvosiet.

⁹ Zinādami, ka Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs.

⁸ Ja tad mēs dzīvojam, dzīvojam Kungam, ja mirstam, mirstam Kungam. Tātad, vai mēs dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam. ⁹ Jo tāpēc Kristus nomira un augšāmcēlās, lai valdītu pār mirušajiem un dzīvajiem.

¹⁴ Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši. ¹⁵ Bet par visiem mira Kristus, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev, bet Tam, kas par viņiem miris un augšāmcēlies.

⁴ Lai gan Viņš krustā sists nespēkā, bet dzīvo Dieva spēkā. Arī mēs Viņā esam nespēcīgi, bet mēs dzīvosim starp jums līdz ar Viņu Dieva spēkā.

³ Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.

³ Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.

¹⁶ Kas tāds kļuvis ne miesīgā likuma un pavēles dēļ, bet neiznīcīgās dzīves spēkā.

²⁵ Tāpēc arī Viņš visos laikos spēj izglābt tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam, vienmēr dzīvs būdams, lai mūs aizstāvētu.

² Skatīsimies uz Jēzu, ticības nodibinātāju, kas paredzētā prieka dēļ, nievāšanu neievērodams, pārcieta krustu, bet tagad sēž Dieva troņa labajā pusē.

⁹ Un kad šie dzīvnieki deva slavu un godu, un pateicību Sēdētājam tronī un Tam, kas dzīvo mūžīgi mūžos,

¹⁴ Un četri dzīvnieki sacīja: Amen! Bet divdesmit četri sentēvi metās zemē uz sava vaiga un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžos.

¹ Tad bazūnēja piektais eņģelis; un es redzēju zvaigzni, kas krita no debesīm uz zemi, un tai tika dota atslēga no bezdibeņa akas.

¹ Un es redzēju no debesīm nokāpjam eņģeli, kam bija rokā bezdibeņa atslēga un lielas važas. ² Tad viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātans, un sasēja to uz tūkstoš gadiem,

¹⁴ Un elli un nāvi iemeta uguns purvā. Šī ir otrā nāve.

¹¹ Sakām: To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām Āzijas baznīcām: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardā, Filadelfijā un Lāodikejā.

¹ Pēc tam es redzēju: un, lūk, atvērtas durvis debesīs, un pirmā balss, kuru es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: Uzkāp šeit, un es tev rādīšu, kam pēc šā jānotiek! ² Un tūliņ es biju garā; un, lūk, tronis bija celts debesīs, un tronī kāds sēdēja. ³ Un Tas, kas sēdēja, izskatā bija līdzīgs dārgakmeņiem, jaspīdam un sardijam, un ap troni bija varavīksne, līdzīga smaragda mirdzumam. ⁴ Un ap troni divdesmit četri sēdekļi, un sēdekļos sēdēja divdesmit četri sentēvi, ietērpti baltās drānās un viņu galvās zelta kroņi. ⁵ Un no troņa šāvās zibeņi un balsis, un pērkoni; troņa priekšā dega septiņas lāpas, kas ir septiņi Dieva gari. ⁶ Un troņa priekšā it kā kristālam līdzīga stikla jūra. Troņa vidū un tronim apkārt četri dzīvnieki, pilni acīm no priekšpuses un mugurpuses. ⁷ Un pirmais dzīvnieks bija līdzīgs lauvam, otrs līdzīgs vērsim, trešajam dzīvniekam it kā bija cilvēka seja, un ceturtais dzīvnieks bija līdzīgs lidojošam ērglim. ⁸ Un četri dzīvnieki, kam bija katram seši spārni un visapkārt un iekšpusē pilni acīm, nemitīgi dienu un nakti sauca: Svēts, svēts, svēts visvarenais Kungs Dievs, kas bija, kas ir un kas nāks! ⁹ Un kad šie dzīvnieki deva slavu un godu, un pateicību Sēdētājam tronī un Tam, kas dzīvo mūžīgi mūžos, ¹⁰ Tad divdesmit četri sentēvi metās zemē Tā priekšā, kas sēž tronī, un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžos, un nolika troņa priekšā savus kroņus, sacīdami: ¹¹ Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu un godu, un varu, jo Tu visu radīji un ar Tavu gribu viss bija un tika radīts.

¹⁴ Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. ¹⁵ Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. ¹⁶ Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.

¹¹ Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots.

¹⁰ Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

¹⁵ Lai jūs būtu bez pārmetumiem un patiesi Dieva bērni, nevainojami ļaunas un samaitātas tautas vidū; starp tiem mirdziet kā spīdekļi pasaulē! ¹⁶ Turiet dzīvības vārdu manam godam Kristus dienā, jo ne velti es skrēju, ne velti strādāju.

¹⁴ šo es tev rakstu, cerēdams drīzumā nākt pie tevis; ¹⁵ Bet ja es aizkavējos, lai tu zinātu, kā jāizturas Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva Baznīca, patiesības balsts un pamats. ¹⁶ Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums. Tas ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.

¹² Es atgriezos, lai vērotu balsi, kas runāja ar mani; un atgriezies es redzēju septiņus zelta svečturus, ¹³ Un septiņu zelta svečturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, apģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.

¹⁶ Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes; no Viņa mutes izgāja abpusēji ass zobens un Viņa vaigs kā saule, kas staro savā spēkā.

¹ Efezas baznīcas eņģelim raksti: Tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un kas staigā starp septiņiem zelta svečturiem: